Pagājušajā mācību gadā mūsu kultūras vēstures pasniedzēja lika izlasīt kādu latviešu 19./20. gs. rakstnieka darbu un pēc tam uzrakstīt eseju par to, vai latviešu literatūrā var atrast ko kristīgu vai ar reliģiju saistītu. Tā kā es iepriekšējā pavasarī biju izlasījis Virzas „Straumēnus”, un mani šī grāmata patiesi iedvesmoja, es nolēmu eseju rakstīt tieši par šo grāmatu, kaut arī tā ir sarakstīta mazliet vēlāk par to laika posmu, no kura mums bija jāizvēlas darbus. Vēlos ar šīm pārdomām padalīties arī ar semināra bloga lasītājiem.
Ceru, ka šīs pārdomas par lasīto uzrunās arī tevi izlasīt šo brīnišķīgo darbu un iepazīties ar citiem latviešu klasiķiem.Kristietim lasot „Straumēnus” caur reliģijas prizmu, viedoklis par šo darbu var rasties visai pretrunīgs. No vienas puses jaušams panteisms, cilvēka ciešā sadarbība ar dabu, kur daba brīžiem uzvedās gandrīz tāpat kā cilvēks; no latviešu folkloras darbā ir atsauces uz veļu pasauli, mājas garu, un citām mūsu senču reliģijai un kultūrai raksturīgām lietām… no otras puses redzam skaidru Dieva atziņu; Dieva, kuram tiek atdots gods svētdienas dievkalpojumos, saimes kopīgās lūgšanās, cepot maizi; Dieva, kuram ir jāpaklausa, kura gribu jāmeklē, kurš vada cilvēkus.
Ja informācija neviļ, „Straumēni” dienas gaismu drukātā veidā pirmo reizi ieraudzīja 1933. gadā. Palasot Viestura Vecgrāvja komentāru 1989. gada izdevumā par E. Virzas dzīvi un „Straumēniem” uzzinām, ka Virza šo darbu raksta atceroties savu bērnību „Billītēs” (tas tad būtu tās mājas par kurām „Straumēnos” rakstīts), kura ir diezgan lielā kontrastā ar to dzīvi kāda ir divdesmitajā gadsimtā. Viņš, rakstot par harmonisku lauku dzīvi, kurā valda patriarhāla sistēma, cilvēki strādā lauku darbus, dzīvo ciešā saiknē ar dabu, vēlas pretoties divām sabiedrības tendencēm (tas pēc Vecgrāvja). Pirmā ir kapitālisma radīta atšķiršanās no zemes un dabas, un otra ir cilvēku savstarpēja atsvešināšanās. Šķiet, ka Virza ar „Straumēniem” vēlas patriekt kapitālismu no Latvijas sabiedrības un aicināt cilvēkus pievērsties stabilām vērtībām (dabai, darbam, attiecībām, Dievam), pakļauties ētiskiem un estētiskiem likumiem tādā veidā „salaužot egoismu, pašlepnumu un mantas kultu”. Pēdējais citāts ņemts no paša Virzas aicinājumiem publikācijās un citos daiļdarbos.Mani šajā darbā uzrunāja tieši šis lauku dzīves apraksts.
Man, kā tipiskam divdesmit pirmā gadsimta pilsētniekam, tas iedveš zināmu bijību, eksotiku, kaut ko, ko es nepieredzu katru dienu. Te rakstnieks, manuprāt, ļoti skaistā un tēlainā valodā (kurš teica, ka mums nabadzīga valoda?!) apraksta ideālu lauku dzīvi, kuru var tik dzīvi iztēloties, it kā būtu tajā iekšā, un, pēc grāmatas izlasīšanas, likās, ka latvietim (arī man) nekur citur nav labākas vietas un mājas kā lauku mājas.Otra lieta, kas krīt acīs lasītājam, ir „Straumēnu” iedzīvotāju harmoniskā iekšējā pasaule, pareizi sakārtotā vērtību sistēma, paļāvība uz Dievu. To varam redzēt šādos citātos: „Viņu (Straumēniešu) augstākā gudrība un laime ir dievišķās kārtības izprašana un piemērošanās tai.” Vai ari: „Lai gan tie bija bagāti saimnieki, kuri nebija paraduši nevienam ceļu griezt, viņi tomēr atļāvās Dieva gādībai kā mazi bērni mātei. Kā viņu tēvus, tā arī viņus pašus Viņš vadīja caur dzīvi savā stingrā pavadā un visnelaimīgākais bija tas, kas no tās atteicās.”Rodas tāda sajūta, ka Virza, rakstot šīs rindas, būtu lasījis Evaņģēlijus. Piemēram, kalna mācību: „Meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, un viss tas tiks jums dots klāt.” (Mt 6:33) vai arī – „kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesu valstībā.” (Mt 7:21) palasot tālāk Mateja evaņģēliju uzzinām, ka – „tas, kas izpilda Tēva prātu, kas debesīs, ir Kristus brālis un māsa, un māte,” (Mt 12:50). Nezinu vai Virza šo pantu zināja vai nē, bet varam droši teikt: Straumēnu ļaudis ir uz pareizā ceļa – tie kas meklē un piemērojas Dieva gribai, ir Kristus draugi; tātad viņi tiks pestīti!Un šeit Dievs, tāpat kā kristiešu izpratnē, nav stingrs despots, kas tur cilvēkus savā pavadā, bet gan tāds, kurš dod brīvu izvēli… tu vari arī atteikties no Dieva pavadas, bet tad tu esi pagalam nelaimīgs, jo tev nav Dieva vadības. Lai arī cik bagāts tu būtu un cik varens, tu esi laimīgs tad, ja, tāpat kā „Straumēnu” ļaudis, pakļaujies Dieva gādībai. Daudzās vietās Virzas „Straumēnu” ļaudis teiks „paldies” Dievam un viņa gādībai par bagātīgo ražu, treknajiem lopiem, labo laiku, kaut arī paši būs sūri grūti lējuši sviedrus uz lauka, kūtīs, virtuvē…
Interesanta ir arī autoritātes izpratne šādā „ideālā” saimē: „Bet viņus visvairāk Straumēnos turēja senās mājas gars, ierastu darbu nemainīgā kārtība un tam viņi kalpoja vairāk nekā saimniekam. Tas arī viņiem piešķīra neatkarību, jo kas tad saimnieks bija? Dievs viņu še bija padarījis par augstāko rīkotāju, un viņš tiem tikai nodeva Viņa pavēles, un tās vajadzēja izpildīt, lai mājā valdītu kārtība un lauki un kūtis neatrautu savu devību, kas viņus baroja.” Te nāk prātā Evaņģēlijos aprakstītā epizode, kur Jēzus stāv Pilāta priekšā un aizrāda, ka viņam nebūtu nekādas varas pār cilvēkiem, ja Dievs viņu nebūtu ielicis pārvaldnieka amatā. (sal. Jņ 19:10 – 11; Rom 13:1 – 5)Lai arī varam ar aizdomu pilnu skatienu veikt izmeklēšanu no kādas reliģiskās pārliecības nāk tas „senās mājas gars”, mani uzrunā morāle, ko šis teksts sevī ietver un saskan ar Jēzus mācību. Saimnieks nav valdnieks pār ļaužu brīvo gribu. Viņš ir Dieva vietnieks saimē, kuram uzticēta Dieva gribas saprašana un tās nodošana tālāk ļaudīm. Protams, atkal parādās apsolījums, ka paklausot Dieva pavēlēm caur saimnieka muti, laidari vienmēr būs pilni, govis treknas, ļaudis pārtikuši.
Kad lasīju Straumēnus, blakus sajūsmai ko radīja katra atsauce uz Dievu vai kristīgam vērtībām, zināmu diskomfortu radīja pagānisko tēlu klātbūtne, veļu pieminēšana, „bišu vārdi, kurus zināja tikai vectēvs”, koku un lopu dvēseles, mājas gari, (šķiet, ka zemes mātes un citas mātes ar tur bija), Ūsiņa parādīšanās. Likās, nu kā tā var… tikko tu runā par Dievu radītāju, kura gribu tu meklē un pildi, kurš nosaka tavu morālisko stāju, tavas vērtības, tagad jau tu, apbrīnojot dabu un tās skaistumu, sāc gandrīz vai to pielūgt, ne tās Radītāju, tagad tu ej barot veļus un sazin ko tur vēl darīt… te mēs varam saskatīt sinkrētisma, new age vai kāda cita strāvojuma draudus dzīvo Dievu noliek vienā līmenī ar Dieviņu no tautasdziesmām un citiem līderiem… Mums lasot šo skaisto darbu ir jāatceras, ka šis darbs nāk no 20. gs sākuma, kad vēl ir jūtams nacionālais romantisms, atgriešanās pie visa latviskās, latvieša identitātes meklējumi. Vecgrāvja kungs savā komentārā min, ka Virzam esot patikusi arī antīkā literatūra, kuru viņš uzskatījis par ļoti vērtīgu un iedvesmojošu. Viņš, tāpat kā renesanses dižie meistari, uzskatīja, ka ir vērts atgriezties pie antīkā un tas ir atstājis zināmu ietekmi arī uz „Straumēniem”.
Šajās pārdomās es gribu iziet ārpus šiem pretstatījumiem – kristietība versus pagāniskais, bet gan paraudzīties uz to, ko labu šī grāmata dod mūsdienu lasītājam.Mani, kā tipisku divdesmit pirmā gadsimta bērnu aizelsušos steigā, informācijas un dažādu vērtību pārbāztu, piesūcinātu ar mašīnu izplūdes gāzēm, šī grāmata izceļ no daudzdzīvokļu māju labirintiem un ieliek gandrīz citā pasaulē. Grāmata atgādina, ka joprojām ir daba, kuru Dievs mums pie radīšanas ir uzticējis pārvaldīt; lauki, kurus apstrādājot un kopjot, mēs varēsim ēst un izdzīvot; ka ir klusums, kurš nav nomācošs, nospiedošs, bet relaksējošs un vērtīgs, un kurā vari satikt savas dzīvības Devēju; ka ir ģimene, kas joprojām ir vērtība, kuru jāsaudzē, pretēji mūsdienu tendencei pēc iespējas ātrāk tikt prom no savas ģimenes, mājas, valsts… grāmata norāda, ka ir citas vērtības vēl bez labklājības, mantas, naudas, ēdiena… ir svētdienas rītu miers, darbs, no kura nav jābaidās, bet jāmīl, mūžīgas vērtības, valsts, kopīga ģimenes lūgšana, kuru vada saimes galva… grāmatā lasām kā maizes cepējas uz katra klaipa ievelk krustu, lūdzot svētību savam darbam un ēdājiem… galu galā, augstākā vērtība tiek minēta Dievs, pateicoties kuram mēs visu saņemam.
Lasot grāmatu likās, ka īsta latvieša identitāte rodama tieši šādos „Straumēnos” mūsu vecvecāku un viņu vecāku lauku sētās, kuras liela daļa ir aizmirsusi, bet kurās mīt īstā harmonija, jo cilvēks ir tuvāk dabai. Arī kardināls Pujāts vienā no savām pēdējām vizitācijām Salaspilī 2009. gadā pēc mises aicināja ticīgos braukt uz laukiem – „darbs tur būs, ēdīs to, ko izaudzēs, nav jānīkst pilsētā starp krīzes nomāktiem parādniekiem…”: tā kardināls. Vēl kardināls pats nenogurst norādīt, ka bērnībā, ganos ejot, vairāk par Dievu uzzinājis nevis no katehisma studijām, bet gan apbrīnojot dabas burvību. Cik esmu dzirdējis kardināla dabas aprakstus, viņa sajūsma un apbrīna par dabu daudz neatšķirās no Virzas vai Brigaderes apbrīnas! Pats varu liecināt, cik pozitīvi iedarbojas šāda dzīvošana pie dabas pēc milzīga pasākuma pilsētā… klusums, dabas skaistums, patīkama draugu kompānija, fizisks darbs četrās dienās pilnībā atdeva spēkus un atjaunoja garu, kurus biju pazaudējis lielajā Madrides burzmā pasaules jauniešu dienu laikā.
Vai tad šīs vērtības nav labas? Vai tad tās ir pretrunā ar kristietību? Atļaušos apgalvot, ka cilvēks, kas, izlasījis Straumēnus, nolems pēc šīs grāmatas padoma mainīt savu dzīvi, būs daudz labāks kristietis par vienu otru regulāru baznīcā gājēju. Jāatzīst, ka arī tajās nekristīgajās lietās, ko min Virza, ir derīgas atziņas. Piemēram, veļi. Mēs, kristieši taču arī ticam pēcnāves dzīvei. Arī mēs uzskatām, ka mirušie ir dzīvi un rūpējamies par viņiem lūdzoties un viņi tāpat par mums… šķiet, ka tās ir tās neapzinātās Vārda sēklas, par kurām runā teologi un kuras mūsu tautas kultūrā ir cieši savijušās ar kristietību. Un, ja patiešām šis darbs kādu ateistu/pagānu/neticīgo uzrunās, viņš nevarēs izvairīties no norādēm par dzīvā Dieva eksistenci, Viņa darbību mūsu vidū, vadību, vai, piemēram, šāda interesanta teksta: „Dievu šie saimnieki turēja par savu vienīgo kungu, kura priekšā vajadzēja piekāpties bez pretī runāšanas, un, tāpat kā laicīgie kungi Jelgavā viņiem nekā nevarēja padarīt, ja kārtīgi nomaksāja rentes, tāpat arī Dievs nevarēja par viņiem negādāt, ja svētdienas rītos Viņam par godu nodziedāja garas dziesmas un noklausījās, kājās stāvot, desmit lapas garus sprediķus no biezām grāmatām. Viņu grēku sūdzēšana un lūgšanas bija sirsnīgas, jo tas ko rakstīja par mūžīgu degšanu elles ugunīs, viņiem bija stingra tiešamība. Viņu ticība bija šūta no tikpat stipras un vienkāršas drēbes un tikpat stipriem diegiem kā viņu uzvalki. Kad viņi nāca ārā no baznīcas, lēni un svinīgi, nosvīdušām pierēm un, ieraudzījuši sauli pie debesīm, iesmējās un sāka skaļi sarunāties, tad likās, ka viņi nāk ārā no klona, jo tiešām viņi baznīcā kā uz nomīta plāna bija izkūluši sevi spēcīgiem spriguļiem. Pēc dievkalpojuma neviens nekavējās krogā, bet visi devās uz mājām.”
Ceru, ka cilvēki, lasot „Straumēnus” un citus latviešu klasiķu darbus, pamanīs, ka mūsu tautai ir bijušas (un joprojām ir, kaut arī to mēģina noslēpt) godā vērtības, kas ir cieši saistītas ar kristietību un dzīvā Dieva atziņu. Ceru, ka arī caur literatūru cilvēki iemācīsies atkal mīlēt Dievu, nolikt viņu savas dzīves centrā; iemācīsies iemīlēt dabas skaistumu, klusuma burvību, mīlestību uz valsti un tautu; apzināties ģimenes un kopienas vērtību… lai, tā pat kā „Straumēnu” ļaudis, mēs censtos izprast dievišķo gudrību un pakārtot savas dzīves tai…
Autors: Sem. Pēteris Skudra