Savās pārdomās par kristietisko latviešu literatūrā esmu izvēlējies pievērst uzmanību brāļu Kaudzīšu romānam ”Mērnieku laiki.” Romāns sarakstīts 1879. gadā un ir sākums latviešu literatūrai, kas manuprāt, ir izcils literārs darbs, kurā ir ļoti daudz vērtīgu atziņu, kas balstās uz Dieva Vārdu un kristīgajiem dzīves principiem un tieši ar to šis romāns pelna manu uzmanību un simpātijas. Sākotnēji šis romāns mani ieinteresēja, redzot tā ekranizāciju pamatskolas gados, vēlāk izlasot pašu romānu.
Romāna „Mērnieku laiki” sākums ir meklējams t.s. slātaviešu novadā jeb šodien zināmajā Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas apkārtnē. Vieta, kura 19.gs. un arī vēlāk ir ievērojams latviešu literatūras un kultūras balsts ar izciliem kultūras darbiniekiem. Šodien, kā arī iespējams toreiz, katrs piebaldzēns ar lepnumu atzīst piederību šai pusei. 19.gs. šajā apvidū, kā jau Vidzemē ir liela luterisma ietekme, kā arī šim apvidum šajā laikā ir zināmas hernhūtiešu draudzes un romānā ir labi redzama šo abu kristīgo tradīciju ietekme uz slātaviešu ikdienas dzīvi.
Romānā „Mērnieku laiki” katrs atveidotais personāžs, kurš vairāk, kurš mazāk, tomēr, pārzin Bībeli, jo zin ik pa laikam citēt kādu tās fragmentu. Tāpat arī katrs varonis, kaut vai nedaudz apzinās savu atbildību Dieva priekšā par saviem darbiem, jo katrs zin, ka ir jābīstas Dieva. Kristīgās tradīcijas šiem varoņiem nebūt nav svešas. Romānā varoņi ļoti bieži lieto tādus izteicienus kā: „Dievs vien to zin”, „Dievs nav vis mazais bērns”, „Ak Dieviņ” utt., kas kārtējo reizi apliecina to, ka kristīgā vēsts caurauž slātaviešu, konkrēti šajā romānā, „Irbēnu ļaudis.” Bet, tomēr, patiesā kristīgā dzīve katram no šiem varoņiem ir dažāda, jo ir dažāda izpratne par Dieva Vārdu, dažādi uzskati par kristīgajām vērtībām un vislielāko šķelšanos starp viņiem rada attieksme pret Dieva baušļiem un to pildīšanu attiecībā pret savu tuvāko, kaut gan visos laikos ir novērojamas šīs attiecības starp kristiešiem.
Vēlos izcelt dažus varoņus un viņu dievbijību viņu dzīves gaitās. Jāsāk ir ar Annužu, kuru sastopam jau romāna pirmajās lappusēs, un kura ar savu vecas lauku sieviņas vienkāršību lasītājam atstāj labsirdīga cilvēka iespaidu. Viņas dzīves gājums nebūt nav viegls, jo savulaik viņa ir zaudējusi gan vīru, gan bērnus un redzējusi un izjutusi netaisnību, bet Annuža nekad nav zaudējusi paļāvību uz Dievu, kurš ir viņas dzīvības devējs un uzturētājs. Skolas kunga priekšā viņa apliecina, ka palīdzība viņai ir no Dieva un eņģeļiem, ka šajā laikā bez tīruma un klēts, bet gods žēlīgam Dievam, ka bads vel nav ciests. Tajā pat laikā Annuža arī apzinājās, ka nav aiz kalniem tas laiks, kad viņai būs jāstājas lielā Soģa priekšā un viņa lūdzas uz Dievu, lai Dievs dzēš viņas vainas ar dārgo Kristus asini.
Kā nākamo izcilo dievbijības paraugu ir jāpiemin Ilzi, Gaitiņu māti, kura līdz pat pēdējam savas dzīves brīdim nešaubījās par Dievu, Viņa klātbūtni un mīlestību. Arī Ilzes dzīves gājums, līdzīgi kā viņas draudzenei Annužai, nav bijis viegls, bet viņa atzīst: „Kaut dzīves jūras bangas mani daudzkārt ar visu laiviņu gribēja noslīcināt, bet viņas stūre ticība valdīja to. Cerība rādija man ceļu jūrai cauri uz drošu ostu.” Skaidri redzama ir viņas ticība un cerība, kas ir dievišķie tikumi un Dievs tos katram cilvēkam ir dāvājis, bet ir nepieciešama cilvēka paļāvība un atvērtība Dievam, lai šos tikumus varētu pilnībā īstenot. Kad Ilze apzinās, ka viņai drīz beigsies šajā zemē atvēlētais laiks, viņa katru dienu izmeklē savu sirdi un lūdz Dievam piedošanu, lai nebūtu ar kaunu jāstājas pie paradīzes vārtiem. Ilzes dēls Kaspars bija, savā veidā, īpatnējs ar savu uzskatu par ticību, bet Ilze, būdama, uz nāves gultas teica viņam: „Es zinu tik to krusta ceļu, kas iezīmēts ar Kristus asinīm, šis ceļš iet no necienības un cilvēcīgas vājības caur žēlastību uz godību un beidzas mūžībā.” Manuprāt, var droši teikt, ka Ilze bija iepazinusi Kristu kā cietēju, iedama, garīgi, ar Viņu krustaceļā pretī mērķim pastara dienā skatīt savu Pestītāju godībā. Savā pēdējā dzīves brīdī Ilze novēlēja: „Ak, palieciet jūs jēriņi, pie sava labā Gana,” tādējādi aicinot visus iet šo ceļu, ko viņa pati bija uzticīgi gājusi, uzticēdamās, savam labajam Ganam, ar kuru kopā esot, nav no kā bīties.
Jau pieminētais Ilzes dēls Kaspars ļaužu acīs bija ļoti savāds, jo ļoti mīlēja vientulību, ļoti reti redzams baznīcā, līdz ar to cilvēkiem bija radies iespaids, ka viņš ir atkritis no ticības. Bet, patiesība bija pavisam citāda, jo Kasparam bija izveidojies savs priekšstats par ticību, ko neviens nezināja, un ko vienīgi viņa mātei viņš izstāstīja. Ilzei tas līdz galam nebija saprotams, bet Kaspars, savās vientulībā pavadītajās pārdomās, bieži domāja par ticību un varētu teikt, ka viņš ir filozofs. Viņš cilvēkus salīdzina ar augiem, iedalot tos četrās šķirās: 1) Augi, kuri krāšņi zied, bet augļus nenes, kā piemēram ceriņi. Tie ir cilvēki, kuri lepojas ar savu ticību, bet savos darbos ir pilnīgi pretēji kristīgajiem principiem. Tie, par kuriem Kristus saka: „Vilki avju drēbēs…un kā nobaltēti kapi.” 2) Augi, kuri krāšņi zied un nes augļus, piemēram ābeles. Tie cilvēki, kuri apliecina savu ticību ar darbiem un tikumiem. 3) Augi vientiesīgiem ziediņiem, bet brangiem augļiem, piemēram ogu krūmi. Cilvēki, kuri ar ticību nelepojas, bet labus darbus dara. 4) Augi, kuri nedz krāšņi zied, nedz nes labus augļus. Cilvēki, kuriem nav ne ticības ne darbu, kuriem nekas nav ne svēts ne grēcīgs.
Kaspars sevi pieskaita pie trešās šķiras, jo viņš savu ticību neizrāda, bet darbus gan dara. Viņš uzskata, ka ticības ceļu var iet vientulībā, pat neejot baznīcā, jo tur lielākā daļa dzied, ka viņi būšot Dievam patīkami, bet dzīvē dara grēcīgus darbus. Arī Kaspars šajā romānā ir apkārtējo cilvēku netaisnības upuris.
„Irbēnu” saimnieki Oļiņi ir ļoti dievbijīgi cilvēki. Sākumā tā vien liekas, ka Oļiņu saimnieks tikai Bībeles vārdiem runā un visā redz Dieva gribu. Saimnieks šo laiku greznību un pieskaita pie lepnības visu moderno un to visu pielīdzina Sodomai, domājot, ka nu drīz nāks sēra uguns no debesīm. Oļiņi ir arī ļoti izpalīdzīgi, īpaši kaimiņiem, to uzskatot par svētu pienākumu. Pēc nelaimes, kad ugunsgrēkā viņi pazaudē savu mazo Trīnīti, saimniece sāk zaudēt ticību un ir ieļaunojas uz Dievu, bet Oļiņtēvs, kaut lielās bēdās, tomēr, to pieņem un zina, ka Dievs vienmēr visu zina labāk nekā cilvēki. Bet, kad sākas t.s. mērnieku laiki un domas par audžumeitas Lienas izprecināšanu, tad materiālās vērtības Oļiņu dzīvē sāk ieņemt daudz nozīmīgāku vietu starp viņu dzīves vērtībām nekā iepriekš.
Romānā ir arī daudz citu personāžu, kuri ar dzīvu ticību gan neizceļas, kaut ticība ir uz viņu lūpām, bet ne sirdīs. Piemēram, Pietuku Krustiņš, Prātnieks, Švauksts, Ķencis un citi runas vīri, manuprāt, autoru skatījumā šie personāži lasītājam nodrošina humoru. Pietuku Krustiņš ar savām skaistām un it kā padievīgām runām no vienas puses un lielo plītēšanu godos, no otras puses, Ķencis, kurš krogā ir it kā miera veicinātājs un taisnības aizstāvis, tajā pašā laikā aizlaižas ar tirgū nospertu aunu utt.
Arī mūsdienu cilvēkiem šī romāna personāži ir kā prototipi, jo arī tagad netrūkst ne Švaukstu, ne Prātnieku, kuri dzīvo pēc principa: „Izdzīvo stiprākais” neievērojot vājāko trūkumus. Bet ir arī tādi, kuri līdzīgi Annužai, Ilzei, Kasparam dzīvo patiesībā, taisnībā un mīlestībā, kuri nav pasaules bērni, bet ir Dieva bērni, kuri tiecas pēc tās mantas, ko nebojā rūsa un nesaēd kodes un viņi iet pret pasaules straumi pretī augstākajam, mūžīgajam mērķim. Arī par viņiem varētu lasīt pēc 130 gadiem un aizdomāties, kas dzīvē ir vērtības.
Autors: diak. Renārs Birkovs