Pāvests Benedikts XVI izsludinot ticības gadu ir vēlējies, lai ticīgie labāk iepazītu bagāto ticības mantojumu, lai katoliskās Rietumu valstis apzinātos savas kristīgās saknes un atgrieztos pie tām. Iepazīstot ticību cilvēki iemācītos patiesi mīlēt un dot liecību par šo mīlestību. Ticību Dievs ir dāvājis katram cilvēkam un ticība ir tā, kas liek cilvēkam meklēt Dievu. Katrs cilvēks, kaut kam tic, arī tad ja viņš netic Dievam. Kāds armijas kapelāns reiz stāstīja, ka viņš esot pajautājis kam karavīri ticot, atbildes bijušas dažādas, viens atbildēja, ka tic saviem spēkiem, cits, ka tic veiksmei utt. Tāda ir mūsdienu cilvēka ticība, viņš ir drošs par to, kam viņš tic. Cilvēks, kuram bankā ir atvērts konts, varbūt nemaz nav redzējis visu savu naudu, bet viņš ir drošs, ka viņam tā ir, jo uzticas digitālajiem rādītājiem, kas viņam parāda to, cik daudz naudas ir viņa kontā. Tas vien norāda, ka cilvēks ir spējīgs ticēt – meklēt Dievu. Katram ticīgajam ir jābūt drošam par Dievu un Viņa gādību, bet lai par to varētu būt drošs, ir jāiziet cauri šaurajām „ticības durvīm”. Pāvests savā ticības gadam veltītajā vēstulē „Porta fidei” (Ticības durvis) norāda uz divām ļoti būtiskām lietām, kurām ir jāpievērš īpaša uzmanība. Pirmkārt, tā ir savas ticības labāka pazīšana un nostiprināšanās tajā, otrkārt, šīs ticības liecināšana citiem.
Pirmais mērķis šim ticības gadam ir atdzīvināt ticību uz Jēzu Kristu, lai visi ticīgie iedziļinātos savā ticībā un vairāk saprastu tās pamatus. Ticībai ir jākļūst par tikšanos ar augšāmcēlušos Kristu. Apustulis Pāvils 2. vēstulē Timotejam raksta: „Zinu, kam esmu paļāvies” (2.Tim. 1,12), tas norāda uz to, ka ticība ir cilvēka personīgs ceļš pie Dieva, tajā pat laikā tā ir labprātīga tās patiesības izzināšana, ko Dievs pats ir atklājis. Šī ticības atdzīvināšana jeb personīgā tikšanās ar Dievu veicināšanai ir nepieciešamas divas ļoti svarīgas lietas: lūgšana (adorācija) un Svēto Rakstu un Baznīcas mācības labāka pazīšana. Lūgšanā caur Dieva klātbūtnes zīmēm, kas atrodamas Baznīcā un Sakramentos, mēs meklējam Kunga Vaigu, ilgojamies pēc tā un gribam klausīties un glabāt Viņa Vārdu. Ticības gadā īpašs uzsvars tiek likts uz Vissvētākā Sakramenta adorāciju, kur mēs pielūdzam patieso Dievu, klātesošu mūsu vidū. Ticības gadā ticīgie ir aicināti arī labāk iepazīt Dieva Vārdu un Katoliskās Baznīcas mācību, īpaši pievēršot uzmanību Vatikāna II koncila dokumentiem un Katoliskās Baznīcas katehismam, kur iekļauts Baznīcas bagātais ticības mantojums. Šos dokumentus un katehismu ir ļoti svarīgi pazīt katram katolim, lai viņš varētu apzināties savus ticības pamatus un praktizēt savu ticības dzīvi.
„Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.” (Mt. 5,15) Atsaucoties uz šo Rakstu vietu pāvests atgādina ticīgajiem to, viņu svarīgo misiju, ko Kungs Jēzus ir uzticējis, lai ticīgie būtu savas ticības liecinieki un kas caur Kristības un Iestiprināšanas Sakramentiem ticīgajiem ir pienākums „Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mt. 5,16) Tieši patiesi ticīgi cilvēki var būt tie, kuri var lauzt mūsdienu sabiedrības nepareizos stereotipus par ticību, Baznīcu un Dievu. Šodienas pasaulē, kura cieš no sagrozītas morālo vērtību izpratnes, ir nepieciešama dzīva liecība par patiesību, kura ir pats Kristus. Tāpat arī pasaulei nepieciešama cerība, ko vienīgi Kristus var piepildīt. Vatikāna II koncila dekrēts „Ad gentes divinitus”, kas runā par kristiešu misiju pasaulē uzsver, ka kristiešu klātbūtnei sabiedrībā ir jābūt tai, kas dzīvina cilvēkos to mīlestību, ar kādu Dievs mūs mīl un vēlas, lai arī mēs ar to pašu mīlestību dalītos cits ar citu.
Lūgsim no Dieva šajā ticības gadā žēlastības, lai mēs varētu augt ticībā un šo ticību rādīt darbos, lai pasaule redzētu mīlestību kāda mūs pavada tajos un caur to pazītu Dievu.
Autors: Diak.Renārs Birkovs