Man nesen bija iespēja būt radinieka bērēs. Šis notikums manī izraisīja dažādas emocijas. No vienas puses izjutu zināmu līdzjūtību pret aizgājēja māti, sievu, meitām, radiem un draugiem, kuri pārdzīvoja tuvinieka aiziešanu, bet tai pat laikā bija arī prieks… tāds atkal redzēšanās prieks, jo vīrs, kuru glabā taču ir manas mammas brālēns un viņa meitas – manas māsīcas… bet kas to vairs atcerās kad mēs pēdējo reizi tikāmies… tas reizē izraisīja arī skumjas… skumjas par to, ka manā ģimenē tuvinieki nav pieraduši satikties, uzturēt kontaktus, atrast laiku vienam priekš otra…
Precīzi nepateikšu kur, bet kādā no sv. Avilas Terēzes darbiem lasīju par draugiem apmēram šadu domu: mums vajag pateikties Dieva par visiem cilvēkiem, kurus viņš mums ir sūtījis mūsu dzīves ceļā. Pateikties arī par tiem cilvēkiem, kuri mums nepatīk, jo, ja mēs pieņemam Evaņģēlijā atklāto, ka Dievs mums dod visu to labāko, tad arī šie visi cilvēki mums apkārt ir vislabākā Dieva dāvana!
Bērēs piedzīvoto sajūtu kontekstā šī Avilas Terēzes doma man atkal uzpeldēja prātā un es pārdomāju cik ļoti esmu pateicīgs Dievam par tiem cilvēkiem, kas man ir apkārt un kā es viņam pasakos? Viens, protams ir lūgšanā teikt Dievam paldies par visām brīnišķīgajām dāvanām – cilvēkiem mums apkārt, bet lūgšanai ir arī jāizpaužas darbos. Kā mana pateicība par apkārtējiem cilvēkiem izpaužas darbos?
Apustulis Jānis raksta, ka tas, kas nemīl brāli, ir melis; nemīlot brāli kuru redz, nevar mīlēt Dievu, kuru neredz (sal 1 Jņ 4: 20 – 21). Tāpat atcerēsimies, ka Jēzus sevi identificē ar mums apkārtesošajiem cilvēkiem (sal. Mt 25: 34 – 46; Mk 9: 36 – 37).
Aicinu pārdomāt kādas ir manas attiecības ar Dievu un vai tās tiešām ir patiesas? Vai es satieku Jēzu cilvēkos sev apkārt? Īpaši tajos, kas man ir vistuvākie? Vai es atrodu laiku apmeklēt savus vecvecākus, vecākus, onkuļus, tantes, brāļus, māsas, brālēnus, māsīcas un citus radus, tādā veidā izrādot cieņu pret viņu Radītāju? Vai es esmu pateicīgs Dievam par šiem cilvēkiem? Vai saku paldies Dievs, ka esi man šos cilvēkus devis… ar visām viņu vājībām, nepilnībām un dažādību?
Man šķiet katrs no mums ir piedzīvojis to neizsakāmo prieku no citu cilvēku it kā vienkāršiem žestiem – vārdiem vai rīcības, kas viņiem īpaši lielu piepūli nav prasījis, bet mums ir devis neizsakāmu stiprinājumu, mierinājumu, prieku… tāds, piemēram, ir vienkāršs sirsnīgs smaids, drauga telefona zvans vai īsziņa ar uzmundrinājuma tekstu un smaidiņu, maigs apskāviens, draudzīgs padoms u.t.t. Kāpēc gan lai mēs paši šīs lietas nedotu tālāk citiem? Tas taču ir tik vienkārši, via ne?!
Nebūsim skopi! Mēs neko daudz nezaudēsim dāvājot citiem savu uzmanību, savu lūgšanu, savu smaidu, rokas spiedienu, laipnu vārdu, vai arī vienkārši savu klātbūtni… Dažreiz tas var nozīmēt tik daudz…
Un, lai entuziasms apveltīt cilvēkus ar savu uzmanību būtu lielāks, varu atgādināt ka katrai šādai rīcībai ir arī atgriezeniskā saite. Tev likās, ka tu kādam esi ko devis vai palīdzējis, bet patiesībā tas tevi pašu ir padarījis bagātāku! Rainis to īsi un lakoniski ir izteicis šādi: „Gūt var ņemot, gūt var dodot; dodot gūtais – neatņemams”.
La tad mums izdodas kļūt ar vien bagātākiem bagātinot citus, īpaši tos, ar kuriem mūs saista radniecīgas saites…
Rakstu sagatavoja: diak. P. Skudra