Kristus Karaļa svētki ir vieni no visjaunākajiem svētkiem Romas Katoļu Baznīcā. Ar savu encikliku Quas primas šos svētkus ieviesa pāvests Pijs XI 1925.gadā un tā bija, sava veidā, reakcija uz tā laika ateistisko un sekularistisko tendenci pasaulē. Bet ārējais iemesls bija 1600 gadu jubileja Nīkejas koncilam. Sākuma šos svētkus svinēja pēdējā oktobra svētdienā, bet no 1970, svinēšanu pārcēla uz pēdējo 34.liturģiska gada svētdienu. Noslēdzot šo liturģisko gadu, šie svētki prezentē Kristu kā visa Visuma Karaļi, kā „Alfu un Omegu, Pirmo un Pēdējo, Sākumu un Beigas”(Atkl. 22.13). Liturģiskie teksti šajā dienā pasvītro karalisko cieņu – Viņa iemiesošanos, pestīšanas darbu ko Viņš paveica, kā arī pestīšanas dinamiku, jo mūžīgā un vispārējā valdīšana piederēs Dieva Varenībai.
Šogad šiem svētkiem ir īpaša nokrāsa, jo ar Kristus Karaļa svētkiem noslēdzās Ticības gads, kurā Baznīca mūs aicināja padziļināt savu ticību lasot katehismu, Vatikāna II koncila dokumentus, kā arī lūgties un liecināt par savu ticību citiem cilvēkiem. Bet noslēdzoties Ticības gadam mums nedrīkst apstaties pie sasniegta, mums jāiet dziļāk un tālāk personīgajā un Baznīcas ticībā, jo ticība ir dinamiskā realitāte, un tā vienmēr prasa attīstību. Tā ir gaisma, kas apgaismo dzīves ceļu un mums jārūpējas lai ticības gaisma degtu.
Sakarā ar šodienas svētkiem rodas jautājums ar ko tad atšķiras kristieša ticība no tā, ko atzīst sātans? Evaņģēlijā lapaspusēs mēs atrodam daudz titulu kādus izmanto sātans, lai pateiktu, kas ir Jēzus: „Dieva Svētais”, „Dieva Dēls”, „Cilvēka dēls”… Šis sātana atziņas mums daudz ko runā, jo ļaunajam garam nav nepieciešams ticēt- viņš visu zina. Tomēr mēs nekur neatradīsim liecības par to, ka sātans atzīst Jēzu par savu Karaļi. Un tieši ar šo atšķiras sātana „ticības apliecinājums” no kristieša ticības apliecinājuma. Viens no pestīšanas augļiem ir tas, ka Dievs mūs izrāva no tumsības varas un pārcēla sava mīļā Dēla valstība(no 2 lasījumā: Kol. 1.12-20). Kristieši atzīst Kristu par savu un visas pasaules Karaļi. Un šai atziņai ir dziļa jēga.
Dieva valstība ir Dieva valdīšana. Jēzus pats mums parādīja, ko nozīmē dzīvot Dieva Valstībā. Šodienas Evaņģēlija lasījums(Lk. 23.35-43) runā par vienu no grūtajiem brīžiem Jēzus sūtībā- par kārdināšanu pie krusta. Kārdināšanas būtība bija izmantot saņemto no Tēva spēku: „Ja Tu esi jūdu ķēniņš, izglāb sevi”. Jēzus bija Jūdu Ķēniņš! Viņš bija Dieva Dēls. Viņš bija Mesija. Vai Viņš nevarēja izglābt Pats Sevi? Vai nevarēja nokāpt no krusta Tas, Kurš augšāmcela Lacaru? Viņam bija pietiekoši spēka lai nokāptu no krusta. Bet, ka mēs zinām, Viņš to neizdarīja. Viņš neizmantoja savu varu lai glābtu Sevi. Kāpēc? Tāpēc, ka Tēvs viņu sūtīja glābt ne Sevi, bet izpildīt uzticēto misiju, piepildīt Tēva nodomu. Šīs nodoms prasīja lai Jēzus izciestu mokas līdz galam un nomirtu.
Šādu kārdinājumu piedzīvo katrs cilvēks. Noteiktā momentā Dievs it kā aiziet no pasaules, apdāvinot cilvēku ar varu par dabu un sevi: „Piepildiet zemi, un pārvaldiet par to”. Mēs redzam, ka cilvēks vairāk un vairāk jūtās drošāks uz zemes. Pamazam viņš nāk pie pārliecības kā pats varēs prātīgi pārvaldīt visus zemes labumus, ka pats varēs noteikt savu likteņi… Kāpēc viņam tad Dievs? Es taču varu izmantot savu spēku un varu! Bet cilvēks ir aicināts turpināt uz zemes Dieva Tēva nodomu: paklausīt Dievam, ja netiek atzīsta Dieva klātbūtne pasaulē, tad cilvēki it kā piesavina sev Dieva titulu un dāvanas ko Dievs dod un neizmanto tās savas un citu pestīšanas labā un saskaņā ar Dieva nodomu. Apliecība, ka Jēzus Kristus ir Pasaules Karalis liek kristietim apliecināt Dievu ar paklausību, mīlestību un kalpošanu cilvēkiem.
Lai šie svētki palīdz piedzīvot prieku par to, ka pār mums valda tik Brīnišķīgs Karalis, Kurā mums ir pestīšana un grēku piedošana!
Raksta autors: diak. V. Filipenoks