Ievadīšana kalpošanā jeb „mazās svētības”.


    

     Pieci Rīgas Teoloģijas Institūta studenti ir sasnieguši kārtējo posmu ceļā uz priesterību. Divus studentus no trešā kursa iesvētīs par lektoriem, kas nozīmē, ka viņi kalpos pie Dieva Vārda altāra, lasot lasījumus. Un trīs ceturtā kursa studenti saņems akolīta svētības, kas nozīmē, ka viņi ies tuvāk altārim un Svētajā Misē kalpos pie altāra, pildot misāles asistenta lomu un vajadzības gadījumā drīkstēs dalīt Vissvētāko Sakramentu.
    Baznīca, formējot topošos priesterus, savā gudrībā pakāpeniski ievada kandidātu šai kalpojumā un pārbauda viņu formācijas laikā, lai atzītu vai neatzītu par cienīgu un derīgu. Kandidātu vispirms izvērtē komisija, lai nolemtu uzņemt viņu vai ne.
   Nākamais etaps ir ieģērbšana jeb sutanas saņemšana. Kad kandidāts ir saņēmis sutanu, reti kurš vairs ir spējīgs izšķirt vai tas ir jaunais priesteris vai vēl tikai students. Šis etaps ir būtisks, jo ļauj Baznīcai izvērtēt vai kandidāts ir spējīgs būt ar priestera cienīgu stāju un uzvedību, t.i., vai ir reprezentabls.

   Nākamais etaps ir lektorāts. Mises laikā tiek kalpots pie diviem altāriem: Euharistijas Altāra un Dieva Vārda altāra. Saņemot šo svētību, kandidāts sāk kalpot pie Dieva Vārda altāra, lasot lasījumus. Kandidāts pakāpeniski mācās cienīt, mīlēt un kalpot Dieva Vārdam. Šai etapā Baznīca izvērtē vai kandidāts ir izrīkojies gudri ar viņam uzticētajiem talentiem, t.i., vai ir nesis augļus. (Mt 25;14-30).
   Nākamais etaps ir akolitāts. Saņemot šo svētību, kandidāts sāk kalpot pie Euharistijas Altāra, Misē asistētjot priesterim un palīdzot izdalīt Vissvētāko Sakramentu, ja tas ir nepieciešams. Būtiski ir norādīt, ka kandidāts saglabā jau iepriekš uzticētos pienākumus, kuriem klāt nāk šie jaunie. Arī šī kalpojuma laikā spēkā paliek līdzība par talentiem.
   Ja arī ar akolitāta pienākumiem kandidāts tiek sekmīgi un cienīgi galā, tad piektā kursa beigās viņš saņem diakona svētības. Diakonāts kandidāta jau esošajiem pienākumiem uzliek papildus: lasīt Evaņģēliju Mises laikā, sprediķot, sagatavot upurdāvanas konsekrācijai un pēc konsekrācijas visu cienīgi noņemt, kristīt un laulāt.

   Rezultātā, ja kandidāts tiek galā ar visiem saviem pienākumiem un ir atzīts par „krietnu un uzticamu kalpu” (Mt 25;21), tad Baznīca viņam teiks: „Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām.” (Mt 25;21).
   Man pašam šis jaunais etaps, kas manā gadījumā būs lektorāts, nozīmē to, ka Baznīca man uzticas pietiekami, lai ļautu iet tālāk, kā arī to, ka vēl ar vien vēlos būt priesteris, ja reiz vēl esmu seminārā, lai pieņemtu šīs svētības.
   Bet svētībām būs arī ļoti praktiskas sekas un pielietojums manā dzīvē: iespēja izkopt prasmi lasīt publiski, mācīties uzņemties atbildību par uzticētajiem pienākumiem, iemācīšos pārlasīt nākamās dienas lasījumus savlaicīgi (beidzamais noteikti noderēs, ja kādreiz būs jādomā par sprediķiem).
   Mans vēlējums visiem, kuri saņems šīs svētības, tai skaitā arī sev, ir atcerēties to, ka svētības, pašas par sevi, nemaina cilvēka raksturu un tikumisko stāvokli. Cilvēks, kāds viņš ir, saņem svētības un visu, kas tām nāk līdzi, integrē savā personā, par kuras izkoptību atbildīgs ir viņš pats. Lai šīs svētības ir kā pamudinājums pilnveidei, nevis stagnējošai pašapmierinātībai apziņā, ka esmu kaut ko sasniedzis tāpēc ipso facto esmu labs. „Nevis tituls izdaiļo cilvēku, bet cilvēks titulu.” Makjavelli. 



Raksta autors: sem. K. Oliņš