Tēvs Jēzum deva tieši Jēzum paredzētu krustu, nevis kādu no blakus esošo noziedznieku. Un Jēzus ņēma tieši sev sagatavoto krustu, nevis kādu no blakus esošo noziedznieku.
Arī aicinājumu cilvēkam sagatavo Dievs, dāvādams nepieciešamās žēlastības, bet cilvēks tā vietā, lai izvēlētos sev sagatavoto un tam paredzēto, kas ir Dieva gribēts, var izvēlēties citu, kas viņam nav paredzēts, un kam viņam nav attiecīgās spējas (žēlastības).
Un tā vairs nebūs krusta nešana, kas izpelnās atzinību, bet būs krusta piesavināšanās, kas izvēršas traģēdijā.
Tu gribi ņemt un nest šo krustu – tas ir jauki. Bet, ja tev priekš tā nav attiecīgās harizmas vai izkopto tikumu, kā arī fiziskās, psihiskās vai kā vienas tā otras veselības – pārtrauc sevi mocīt un smīdinot un caur to arī apbēdinot, un satraucot tavas traģēdijas, nevis krusta ceļa, skatītājus. Jo tā nav sekošana Jēzum, bet savām iegribām un tad tā ir gaužām neveiksmīga komēdija.
Raksta autors: sem. K. Oliņš