Tikšanās V.E. bīskapam Enriko dal Kovolo ar RGS un RTI studentiem


Oficiālā tikšanās V.E. bīskapam Enriko dal Kovolo sākas 21. februārī no rīta, kad iepazinās ar RARZI administrāciju, bet pēc tam arī ar augstskolas studentiem un docētājiem. Svētdien viņam notika tikšanās arī ar arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču un pēc šis tikšanās V.E. Kovolo svinēja Svēto Misi Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē. 21. februāra pēcpusdienā (LPU) rektors tikās ar Rīgas Teoloģijas Institūta studentiem, administrāciju un pasniedzējiem. Katrai no šīm grupām bija atvēlēts savs laiks, lai satiktos ar V.E. Kovolo.
Tiekoties ar RGS un RTI studentiem, Ekselence bija enerģijas, prieka un miera pilns. Uzsākot uzrunu, Rektors lūdza katram semināristam nosaukt savu vārdu un kursu, kurā viņš studē. Kā pēdējais stādījās priekšā pats viesis, pastāstot, ko simbolizē viņa bīskapa ģerbonis.
  •   Stāvošais lūsis simbolizē Ekselences pirmo ģimeni, dzimtās mājas. Viņš auga kopā ar četriem brāļiem un piecām māsām. Ekselence ir pēdējais bērns, proti, desmitais savā ģimenē.  
  •  Enkurs simbolizē – salēziešu ordeni, kurā Rektors kalpo. Šajā ģimenē Ekselenci uzņēma 1973. gada 2. septembrī. 
  •  Laterāna universitātesģerbonis ir trešā ģimene. Šo ģimeni V.E. Kovolo uzticēja pāvests Benedikts XVI 2010. gada 30. jūnijā. Ekselence piebilda, ka šajā ģimenē esam arī mēs RGS un RTI.
  • Eritis mihi testes – Jūs būsiet mani liecinieki! Bīskaps šos vārdus attiecina uz savām trim ģimenēm, ka tām ir jābūt lieciniecēm. Citējot Ekselenci: „Šīm visām manām ģimenēm ir jāliecina par Kungu pasaulē!” 

Turpinot uzrunu, bīskaps plašāk pastāstīja par savu trešo ģimeni Laterānauniversitāti.
            V.E bīskaps Enriko dal Kovoloapmeklē afilētasaugstskolas, jo tām ir jāatgriežas pie to sākotnējās misijas. Universitātes dzimst Baznīcas iekšienē – uzsver Ekselence. Pierādījums tam ir Akvīnas Toms, Alberts Lielais u.c.
            Pāvesta universitāte ir universitāte, kas formē personu no” galvas līdz kājām”. Universitāte dzima, lai cilvēku darītu brīvu. Mūsdienu universitātes rada personas, kas ir kādas sistēmas atspulgs. Teoloģijai ir jāatgūst sava pozīcija universitātēs. Neviena disciplīna ne inženierija, ne medicīna, neviena zinātņu joma nevar izvairīties no svarīgiem jautājumiem: Kas ir cilvēks?, Kas ir nāve?, Kāpēc ir ciešanas?, Vai ir Dievs?, Kā ir veidojusies pasaule?, Kā viss beigsies?, utt. Neviena zinātne nevar izvairīties no šādiem jautājumiem sacīja E. Kovolo.
Priesterim ir vajadzīgas ne tikai lielas intelektuālās zināšanas un plaša sirds, bet ir nepieciešama arī liela cilvēcība.
Tā kā semināristu kļūst aizvien mazāk pieaug bīskapu, priesteru un semināristu atbildība. No mums tiek prasīta „liecības moceklība”. Mums ir jābūt dzīves lieciniekiem, nepietiek būt tikai par izciliem sprediķotājiem, ir jābūt LIECINIEKIEM.
Savas uzrunas pēdējā daļa Ekselence novēlēja semināristiem kļūt par patiesiem lieciniekiem un patiesi labiem ganiem. ”Mūsu Labais Gans ir žēlsirdīgs” sacīja Ekselence, norādot uz savu krūšu krustu, kurā ir attēlots Labais Gans, kas ir atradis pazudušo avi. Avs cenšas ielūkoties Labā Gana acīs, meklējot žēlsirdību, kas nebeidzas. Tāpēc Kovolo atgādināja, ka bīskapiem, priesteriem un semināristiem ir jācenšas būt žēlsirdīgiem vienmēr.
Noslēdzot uzrunu, Ekselence pauda prieku, ka varēja mūs apmeklēt. Pēc kopīgas lūgšanas Dievmātes godam „Esi sveicināta…” Ekselence mums deva pāvesta Franciska svētību un atvadījās ar vārdiem :”Esmu laimīgs Jūs redzēt”.
Pēc uzrunas tika uzdots viens aktuāls jautājums.
Ekselence, kāpēc kļūst mazāk priesteru, semināristu un vispār Dievam veltīto personu?
Šo jautājumu esmu dzirdējis (saņēmis) visos pasaules kontinentos. Rektors Kovolo uzsvēra, ka ģimene ir pirmais seminārs, kas gatavo Dieva kalpus un kalpones. Vēsturē mums ir jāraugās ar ticību un jājautā: „Kungs, kāpēc TU to pieļauj?” Mums ir nepieciešams pārdomāt priesteru misiju. Nedrīkst pieļaut, ka par priesteri kļūst tikai apstākļu dēļ (diecēzē trūkst priesteri).
Nopietni esam aicināti pārdomāt liecības nozīmi. Bīskapi un priesteri nav eņģeļi, viņi arī ir tikai cilvēki, kas cenšas strādāt un dzīvot pēc Labā Gana dzīves piemēra.
Mums ir jāatveras sadarbībai ar lajiem, jāsadarbojas, lai veicinātu aicinājumu attīstību.
Visbeidzot, bet kā pirmo gribētu likt lūgšanu – mums ir vairāk jālūdzas par aicinājumiem uz Dievam veltītu dzīvi, īpaši par aicinājumiem uz priesterību.
Raksta autors: sem. U. Utāns