Dvēseles attīrīšana ir viens no nosacījumiem ciešākai vienotībai ar Dievu. Visi cilvēki ir radīti pēc vienīgā Dieva attēla un ir apveltīti ar saprātīgu dvēseli, t.i., prāts un griba, cilvēciskā būtība, kura jāšķīstī iedzimtā grēka mantojuma un personīgo grēku izdarīšanas dēļ. Mums jācenšas savu dvēseli attīrīt, pirmkārt, jau no grēka, ir nepieciešama atgriešanās, lai spētu savu sirdi sagatavot mīlestībai. Ja noliekam savā dzīvē un, protams, savā sirdī Dievu kā pirmo, un viss pārējais koncentrētos ap Viņu, tad mēs spēsim bez jebkādām grūtībām ļaut Dievam pilnīgi darboties mūsu dzīvē. Protams, ka mēs neesam pilnīgi pasargāti no ļaunā gara slazdiem, taču ir svarīgi apzināties savu grēcīgumu, un no jauna nākt pie Kunga, kurš neatraida nevienu pretimnācēju.
Dvēseles beidzamais mērķis ir savienoties ar Dievu. Tomēr šai vienotībai var būt dažādi šķēršļi, kurus pieļauj pati dvēsele, tie ir, saistīšanās pie savas gribas, pie saviem ieskatiem un pie savām iecerēm, tāpēc ir svarīgi saprast Dieva gribu savā dzīvē, nevar paļauties tikai un vienīgi uz savu gribu, kas grēkā krišanas rezultātā ir miglaina, neskaidra. Dvēseles attīrīšanos no tās patikām, kurās Dieva acis redz piesaistīšanos pie radījumiem, panāk Dieva pieļautie pārbaudījumi. Savukārt, lai dvēseles šķīstīšanās varētu notikt bez jebkādiem traucējumiem, tad ir nepieciešams, lai pati dvēsele labprāt atteiktos no visa, kas viņai šķiet ļoti dārgs, bet kas tajā pašā laikā tomēr traucē sasniegt vienotību ar Dievu. Tā ir gatavība atteikties no savām iecerēm, nolūkiem, ieskatiem, kā laicīgās, tā arī garīgās lietās. Jo caur atteikšanos mēs spējam izšķirt to, kas mūsu dzīvēs ir svarīgs, to, kas mūs ved uz pilnīgu vienotību ar mīlošo Dievu. Ir jābūt gataviem savā dzīvē uzņemties dažādus pārbaudījumus, smagos krustus, un nest tos tik ilgi cik Dievs ir paredzējis, galvenais ir nepadoties grūtību priekšā. Dievs katram cilvēkam liek priekšā tik, cik viņš ir spējīgs nest, kaut arī mums liekas, ka mēs vairs nevaram panest savu dzīves nastu, Dievs redz un priecājas redzot, ka mēs ejam uz priekšu, un it sevišķi, ja mēs šajā laikā vēršamies pie Viņa pēc garīgā stiprinājuma.
Ir jātiecas pēc tā, lai viss, kas ir mūsu, piederētu vienīgi Dievam, lai Viņam piederētu mūsu griba, domas un jūtas. Vispilnīgākais paraugs mums ir Jēzus Kristus, Viņš nāca pasaulē un mira par katru no mums, lai mēs tiktu pestīti. Tikai pats dārgākais cilvēks būtu spējīgs atdot savu dzīvību mūsu dēļ, atdot dzīvību pat par vislielākajiem grēciniekiem. Pienaglots krustā, Viņš uzņēmās visus iespējamos pazemojumus, bija cilvēku atstāts, ienaidnieku izsmiets un zaimots. Viņu atstāja pat fiziskie spēki, jo Viņš mira zaudējot pēdējos spēkus. Kristus rāda cietu un ērkšķainu ceļu, kas sākumā var šķist nepatīkams, grūts, pat biedējošs, bet Viņš rāda drošu ceļu, kas aizved pie ciešas vienotības ar debesu Tēvu. Atbrīvot sirdi no patmīlas nozīmē atvērt savu sirdi pilnīgai Dieva mīlestībai un pilnīgai vienotībai ar Dievu.
Pilnīga vienotība ar Dievu pieprasa pilnīgu dvēseles attīrīšanos, atteikšanos no daudz kā, kas traucē, un no savām patikām. Šajā ceļā ir svarīgi vingrināties tikumos: ticībā, cerībā un mīlestībā, kas ir mūsu garīgās dzīves pamats. Šie tikumi vislabāk palīdz mums attīrīt mūsu garīgās spējas – prātu, atmiņu un gribu. Ticība panāk prāta attīrīšanos, tā pasniedzot mums Dieva patiesības, kuras ir tik augstas, ka mūsu prāts to nespēj aptvert, mūs māca savienoties ar Dievu, pieņemt Dieva atklāsmi. Jo dziļāka būs ticība, jo augstāk gars pacelsies pie Dieva noslēpumiem. Cerība palīdz nostiprināt paļāvību uz Dievu un novērsties no laicīgām un pārejošām lietām, tā palīdz sakārtot domas un koncentrēties uz debesu vērtībām. Mīlestība palīdz veltīt visu savu dzīvi gan Dievam, gan tuvākajam, tā veicina labestību un padara dvēseli tīrāku.
Attīrīsim dvēseles no visa tā, kas mūs kavē vienotības sasniegšanai ar Dievu. Lūgsim, lai mēs spētu pilnīgāk saprast Dieva gribu savā dzīvē, un līdz ar to, tuvotos pie sava dzīves mērķa – dvēseles pestīšanas.
Sem. Mārtiņš Kārklis