Īsts kristietis ir reālists, tāpēc saprot, ka būt par cilvēku – nozīme būt par kaut ko lielu, jo viņu mīl Dievs un viņš pats ir spējīgs uz mīlestību. Tomēr kristietis vienlaicīgi atrodas amorālu cilvēku un sava vājuma briesmās. Reālists zina , ka viņš ir līdzīgs pazudušajam dēlam, kuram bija gudrs un mīlošs tēvs un kuram neviens nenodarīja netaisnību. Dēls pats, no Jēzus teiktās līdzības, izdarīja sev netaisnību, apgalvojot, ka ir viegls ceļš, lai sasniegtu laimi.
Reālistam Lielais gavēnis – vispirms ir atteikšanas no visa, kas traucē viņa attīstībai un laimei. Tas ir gavēnis no naivitātes un trokšņa. Tā ir griba apzināti atteikties no grēka un vājībām. Lielais gavēnis ir atsacīšana no cinisma un egoisma. Tas ir gavēnis, kas baro, jo atbildīga un zinoša cilvēka barība ir apdomība un pārdomāšana, kā arī darbi, kas atbilst cilvēka cieņai.
Lielais gavēnis ir laiks, kad varam pieaugt mīlestībā uz Dievu caur personisku lūgšanu, grēksūdzes sakramentu un nomierināšanos. Tas ir laiks, lai pieaugtu mīlestībā pašam uz sevi; lai savaldītu savas kaislības un būt iejūtīgam pret citiem, lai iemācītos nobriedušai tuvākmīlestībai.
Kad es lasu Evaņģēliju, tad mans skats ir vērsts uz Jēzu, uz Viņa vārdiem, darbiem, uz Viņa mīlestību pret cilvēkiem, tad man ir iespēja saprast tās perspektīvas, kādas var būt attiecībā uz mani, uz manu personisko svētumu. Gavēnis liek aizdomāties, ka es esmu Dieva dārgums un man jāiegūst, ar Dieva žēlastības palīdzību, brīvību no grēka verdzības. Kaut gavēņa laikā nemitīgi skan monotonais „atgriezieties, atgriezieties...”, tomēr es zinu, ka man šajā laikā jāizvēlas tas, kas ir fundamentāls kristietībā – optimisms. Citiem vārdiem sakot, es nevarēšu gavēt īsti kristīgi, ja gavēnī atteikšos no optimisma.
Neskaitāmas reizes es pārdzīvoju un biju izmisis par saviem kritieniem, nožēloju…., bet ne vienmēr nožēla atnesa pastāvīgu uzticību Dievam. Mūsu kritieni parāda, ka paši par sevi esam vāji. Nožēlošana nav tikai paša cilvēka darīšana, Dievs ne tikai dod mums iespēju nožēlot un gandarīt, Viņš pats dod cilvēkam to, ko no viņa gaida:
„Es jums došu savu Garu! Es došu savus likumus, un jūs tiem sekosiet, jūs ievērosiet un pildīsiet manas tiesas!” (Ez 36,27).
Citiem vārdiem sakot, kad es jūtu savu vājību, nespēcību, kad aicinājums atgriezties piepilda nevis ar entuziasmu, bet ar rūgtumu, tikai tad parādās iespēja patiešām satikties ar Dievu un izmainīt kaut ko savā dzīvē, iespēja piepildīt savu sirdi ar cerību. Man jāļauj, lai Kristus caur savu Garu izmainītu manu tagadējo dzīvi, nodibinot manas sirds teritorijā taisnības valstību, miera valstību, Dieva valstību…
Gavēņa sākumā mēs dzirdam aicinājumu uz optimismu, mēs dzirdam vārdus, kuri pārliecina mūs, ka grēks nevar līdz galam atņemt prieku (nevis jautrību), es jūtu, ka Kristus var mani piepildīt ar prieku šajā gavēņa ceļā! Lai sajustu prieku sirdī nav obligāti, lai būtu Augšāmcelšanas vigīlija…
Autors: Sem. V. Filipenoks