Nesen rokās paņēmu savu bērnības fotoalbumu. Bija patīkami redzēt to, cik piemīlīgs es biju savos jaunības gados. Nedaudz pasmiedamies par sevi, mani pārņēma dīvaina sajūta…es neko no tā visa neatceros. Es varbūt zinu, kur tās vietas atrodas, bet notikumus – kas tur bija un kāpēc es tur biju…neatceros! Tas man lika aizdomāties par dažām lietām, kuras es mēģināšu turpmākajā tekstā darīt saprotamas.
Nesen satiekoties ar savu bērnības labāko draugu, es sapratu, ka visu tomēr nav iespējams aizmirst. Sirdī ir kādas atmiņas, kuras mūsos paliek īsāku, ilgāku laiku vai arī mēs tās nekad neaizmirstam. Es sāku domāt, kas ir tas, kam mēs ikdienā veltām laiku? Mēs tās saucam par ikdienišķām lietām. Par ikdienišķām, jo tās piepilda mūsu dienu, vai par ikdienišķām, jo tas ir ieradums, bez kura mūsu diena nav diena, kura būtu izdzīvota.
Bet cik tās ir svarīgas? Vai tas, ko mēs šodien saucam par svarīgu, rīt jau nebūs izmetams bez robežu jūrās dziļumos? Par to dažkārt ir vērts padomāt – ko es daru, ko es gribu ar šo vai to darbību panākt, kā tas var palīdzēt man un otram…
Interesanti liekas arī doma par to, kas mums liek atcerēties notikumus, cilvēkus utt. Es atceros savus bērnības draugus un tos skaistos un drūmos brīžus, kurus mēs pavadījām kopīgi un kas aizņēma lielu daļu no mūsu ikdienas. Tomēr citas dienas, kuras var redzēt atspoguļotas bildēs – nekādi nevar atcerēties. Tā ir mīkla, kura man nav jāatmin, bet doma ir pavisam cita, ko es sapratu no tā:
Nevajag iedziļināties pagātnē, bet dzīvot šodienai. Bieži vien pagātne ir mūsu mīļākās mājvietas jeb, pareizāk sakot, cietums, kurš nelaiž mūs vaļā no šīm domām par kādu notikumu, kurā mēs sākumā pavadām brīvos brīžus, bet vēlāk sākam tur dzīvot kā tagadnē.
Pagātne veido mūs tādus, kādi mēs esam tagad. Tādi, kādi esam tagad, nevar pārveidot to, kas mēs bijām. Toties tas veidos, kādi mēs būsim, bet to mēs nezinām. Domas par nākotni – kas notiks; domas par pagātni – kas notika; tās ir lamatas, no kurām ir jāizvairās. Tas ir kārdinājums, kurš skar daudzus un ikvienu.
Sv. Augustīns savā grāmatā „Confessiones” runā par laiku. Viņa doma ir šāda: „dziesma” – lasot šo vārdu pirms sekundes tas bija lasīts tagadnē, bet tagad, kad tas jau ir izlasīts, tas vairs nav tagadnē, bet jau atrodas pagātnē, pagātnē, kuras vairs nav.
Laiks ir ļoti mīklains. Tomēr to var izmantot kam citam kā domāt par tās noslēpumiem. Darīt kaut ko lietderīgāku kā aizmirst to, kas jau ir bijis vai atcerēties to kā vairs nav! Tikai Dievs bija, ir un būs tāds pats. Arī pēc 2 sekundēm Viņš būs tāds pats. Viņš ir nemainīgs. Mainās tikai mūsu ceļi pie Viņa. Dienā ir daudz laika, lai pateiktu Viņam paldies! Vai tu jau pateici?
Autors: Sem. E. Slišans