Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums, ka lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji,
“..mīlēdams Kungu, savu Dievu, paklausīdams Viņa balsij un Viņam pieķerdamies, jo Viņš ir tava dzīvība..” (5. Mozus 30, 19-20)
Ar šiem vārdiem Kungs, caur pravieti Mozu, uzrunāja savu izredzēto-ticīgo tautu pēc 40 gadu klejošanas tuksnesī, pat „izredzētā” tauta mēdza būt bailīga, neticīga sava Dieva apsolījumiem, Viņa apredzībai, visvarenībai, žēlsirdībai… Ja tā būtu uzticējusies savam Dievam, tai nenāktos klejot 40 gadus tuksnesī… Šis tuksnesis bija sekas neticībai Dieva Vārdam… Mums katram ir sev jāpajautā: kam es ticu? Uz ko balstu savu cerību? Vai ticu tikai tam ko redzu un zinu? Cik daudz es zinu? Vai manas zināšanas ir pilnīgas? Kāda ir dzīves jēga? Varbūt Dievs ir tajā ko es nezinu, neredzu? Vai mana nezināšana mani atbrīvo no atbildības un nolaidības sekām?
1999.g. ASV tika veikta aptauja kurā tika noskaidrots ka 90% ASV iedzīvotājiem ir izteikta ticība personīgam Dievam un dzīvei pēc nāves. Vai atlikušie tic, ka pēc nāves „viss ir beidzies” un „nav nekā”? Varbūt ļauna darītājam tā gribētos… un domā:
“Kungs to neredz, un Jēkaba Dievs to nemana.” (Ps 94, 7)
Bet uz to turpat seko atbilde:
“Lieciet to vērā, jūs bezprātīgie tautā un jūs nelgas; kad beidzot jūs paliksiet gudri? Kas ausi ir dēstījis, vai tas nedzird? Kas aci ir veidojis, vai tas neredz? Kas tautas audzina un pamāca, vai tas lai nesoda – Viņš, kas cilvēkiem māca atziņu? Kungs zina cilvēku domas, ka tās ir tikai dvesma. Svētīgs tas cilvēks, ko Tu, Kungs, audzini un ar Savu bauslību pamāci, lai viņš paciešas ļaunajās dienās, kamēr bezdievim bedri izraks, jo Kungs neatstums Savu tautu un neatstās Savu mantojumu.” (Ps 94, 8-14)
Pamatojoties uz ticību, visas kultūras var iedalīt:
“Soteriological” (no grieķu Soteria – pestīšana), kuri meklē pestīšanu un kā galveno cilvēka dzīves jēgu viņi uzskata, otru dzīves „pusi” pēc „nāves” sliekšņa un pašu cilvēka dzīvi uzskata ar Sokrāta vārdiem:
“sagatavošanās nāvei un dzīvi kā grūtu un smagu darbu.”
“Hedoniskā” (no grieķu Hedone – Izbaudiet), saskatot visaugstāko nozīmi cilvēka eksistencei, lai laicīgi padzīvotu uz Zemes ar maksimālu komfortu , nedomājot par to, kas tos sagaida nākotnē – mūžībā, it kā dzīvojot ar devīzi:
“..ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim.” (1. Kor 15:32)
Ko Svētie Raksti saka par pirmajiem:
“Tāpēc sējiet taisnību, tad jūs pļausiet mīlestību; uzplēsiet jaunu atziņas līdumu, jo vēl ir laiks meklēt Kungu, tiekams Viņš nāktu un liktu nolīt pār jums Savai taisnībai.” (Hoz 10, 12)
un par otrajiem:
“Bet jūs sējat bezdievību un tādēļ pļausit ļaunumu un ēdīsit melu augļus. Jo tu paļaujies uz savu ceļu” (Hoz 10, 13-14)
Ko par ticību runā zinātne? 70. gados, rietumos, publicēja grāmatu “Mēs ticam“, kurā 53 izcili zinātnieki, daudzi no tiem – Nobela prēmijas laureāti, pārliecinoši liecināja par viņa nelokāmo ticību Kungam Jēzum Kristum. Mūsu tautiešiem no bērnības mācīja, ka Dieva nav, ka viņu izdomāja tumši, neizglītoti ļaudis, mežoņi, kuri neprot izskaidrot dabas parādības. Ceram, ka šo neapstrīdamā ģēniju autoritāte un viņu sasniegumu grandiozums izklīdinās radītos maldus kā dūmus. Kāpēc zinātnieki tic Dievam? Dr. David R. Inglis, viens no ASV, Nacionālās Fiziskās laboratorijas, līderiem raksta:
“Mēs (fiziķi) redzējām Radītāja roku darbu šajā pasaulē, kas ir neredzams citiem cilvēkiem … Tas dod man un daudziem maniem darbiniekiem sajūtu, ka ir „kaut-kas” brīnišķīgs un varens. Šīs „kaut-kas” ir par iemeslu Visuma radīšanā un šīs iemesls mums nevar būt saprotams”.
Atomu un molekulu fizikas departamenta priekšsēdētājs Dr. Jules S. Dyushezn (Beļģija), piebilst:
„Saistība starp zinātni un reliģiju nekad nav bijusi tik cieša un tuva , kā mūsu laikos. Zinātnieki, kuri pēta kosmosa visumu atklāja, tik daudz brīnišķīga un negaidītā, ka šodien ir grūtāk pārliecināt zinātnieku, ka Dievs neeksistē…”
“Nebīstieties no tā, kas nokauj miesu, bet dvēseli nespēj nonāvēt! Bet vairāk bīstieties no tā, kas spēj dvēseli un miesu pazudināt ellē!” (Mt 10, 28)
Ticība uz Dievu cilvēkiem nepieciešama, lai panāktu savas dvēseles pestīšanu un mūžīgu dzīvošanu. Pats Jēzus Kristus saka:
„Kas tic un top kristīts, tas taps glābts, bet kas netic, tas taps pazudināts.” (Mk 16,16)
Tāpat ap. Pāvils saka, ka
“..bez ticības nevar Dievam patikt..” (Ebr 11,6),
t.i. nevar izdarīt Viņam pa prātam. Tomēr vienīgi ar ticību uz Dievu un Jēzu Kristu cilvēks vēl nevar panākt pestīšanu. Kas Dievam, tam jāpilda arī Dieva baušļi, jādzīvo pēc Dieva gribas, pēc Viņa svētā prāta. Pats Kungs un Pestītājs māca:
“Ja jūs Mani mīlat, tad turiet manus baušļus” (Jņ 14,15).
Jauneklim, kas jautāja: “Ko man būs darīt, lai es mūžīgu dzīvību dabūju?” Jēzus atbildēja:
“Ja tu gribi dzīvībā ieiet, tad pildi baušļus.” (Mt 16-17)
Autors: Sem. Dz. Kļava