Lektors un akolīts ir, tā saucamās, mazās svētības, ko parasti saņem semināristi III un IV kursā, pirms ordinācijas sakramenta saņemšanas. Lektora un akolīta svētības var saņemt ne tikai tie, kas gatavojas uz priesterību (kandidātiem uz priesterību viņas ir obligātas), bet arī vīrieši laji, kā pastāvīgu kalpošanas funkciju kristiešu kopienā vai draudzē.
Lektora kalpojums pastāv gandrīz no Baznīcas sākumā. Jau 251. gadā pāvests Kornēlijs piemin Baznīca pastāvošu īpašu ticīgo grupu starp kuriem ir lektori. To, ka agrīnajā kristietībā pastāvēja lektora uzdevums apliecina arī Sv. Cipriāns un Tertuliāns. Lektora un akolīta svētības Latvijā parasti piešķir bīskaps.
Lektors – kristietis, kurš ir aicināts Dieva Vārda lasīšanas funkcijai liturģiskajā sapulcē. Romas katoļu Baznīcā lektors lasa lasījumus no Svētajiem Rakstiem (izņemot Evaņģēliju); kad nav diakona vai kantora, var lasīt kopējas lūgšanas lūgumus un recitēt psalmu starp lasījumiem. Procesija uz iziešanu, ja nav diakona, var nest Evaņģēlija grāmatu. Ja nenotiek ievada un Komūnijas dziedājumi un ticīgie nerecitē Misālē norādītās antifonas, lektors tās nolasa tam paredzēta laikā. Lektoram jābūt noteiktai sagatavošanai, viņš ar lielu atbildību gatavojas Svēto Rakstu lasīšanai, pārdomā tos un dzīvo saskaņa ar to saturu. Lektors arī skaidro un māca citiem Svētos Rakstus. Kad lektors tiek iesvētīts, viņam pasniedz Svēto Rakstu grāmatu ar šādiem vārdiem:
„Saņem Svēto Rakstu grāmatu un uzticīgi māci Dieva Vārdu , lai tas iesakņotos cilvēku sirdīs”.
Akolīts – šis vārds nāk no grieķu vārda „akolouthos” – tas, kurš pavada vai iet aiz. Akolīts – tas, kurš ir aicināts palīdzēt priesterim un diakonam viņu pienākumu pildīšanā, akolīta kalpojums saistīts ar Sv. Komūniju un Sv. Misi. Visu Mises svinību laikā akolītam pienākas, cikreiz tas ir vajadzīgs, pieiet pie priestera vai diakona, lai viņam pasniegtu grāmatu un palīdzētu citos nepieciešamības gadījumos. Tāpēc akolīts parasti ieņem vietu sēdekļu vai altāra tuvumā, no kurienes viņš varētu ērti pildīt savus pienākumus. Ja nav diakona, tad pēc vispārējas lūgšanas, akolīts var palīdzēt priesterim uzlikt uz altāra korporālu, purifikatoru, biķeri un Misāli. Viņš palīdz priesterim pieņemt tautas atnestās dāvanas un vajadzīgā brīdī pienes pie altāra maizi un vīnu un pasniedz to priesterim. Ja tiek lietotas smaržzāles, akolīts pasniedz priesterim kūpināmo trauku un asistē viņam upurdāvanu un altāra apkūpināšanā. Akolīts var palīdzēt priesterim, kā ārkārtējs kalpotājs, Komūnijas izdalīšanā tautai. Ja Komūnija tiek dalīta zem abām zīmēm, viņš piekalpo tiem, kas dzer no biķera, vai tur rokās biķeri, ja Komūnija tiek pasniegta, hostiju iemērcot biķerī. Ja nav diakona akolīts var skalot un sakārtot svētos traukus, pēc Mises vai pēc Komūnijas izdalīšanas. Akolīts arī var aiznest Komūniju slimajiem, vecajiem, kuri paši nevar atnāk uz Sv. Misi. Ārpus Sv. Mises akolīts rūpējas par cienīgu un pareizu Euharistijas godināšanu, rūpējas par Vissv. Sakramenta adorāciju, pamāca un skaidro citiem par Euharistijas lomu kristieša dzīvē, pats dzīvo saskaņa ar Euharistijas garīgumu. Saņemot svētības, akolīts saņem trauciņu ar maizi vai vīnu kā zīme tam, ka viņam jābūt cienīgam Kunga galda un Baznīcas kalpotājam.
Izmantotie avoti: Ievads Romas Misālē. Lektoru un akolītu svētību rituāls.
no interneta: www.opoka.pl
Autors: Sem. Vitālijs Filipenoks