III apstāšanās.
Kas mūsos šeit izsauc līdzjūtību un apbrīnu? Vai kritiens per se? Drīzāk jau konteksts visā tā veselumā.
Ja mēs pakristu, tas ir, ciestu neveiksmi kādā nekrietnā lietā, piemēram, zagšanā, varaskārē vai baudkārē, vai mēs būtu līdzjūtības cienīgi? Vai drīzāk citiem par to nepienāktos priecāties, lai pašam to darītu, vajag dižu garu.
Tā mēs saprotam, ja gadās redzēt kādu priecājamies par mūsu kritienu – ne obligāti tas ir aiz ļauna. Kāda cita prieki var mums kļūt par motivāciju apzināties kurp ejot esam cietuši kritienu.
Atdarināsim Kungu, lai ar savu kritienu būtu līdzjūtības, nevis prieka cienīgi!
Raksta autors: sem. K. Oliņš