Kunga Jēzus miesas noņem no Krusta


XIII apstāšanās.
Miesas apbedīšana un rituāli pēc kāda nāves ir cilvēku raksturojoša parādība. Kādēļ un cik tas ir būtiski?
Miesai jau antīkajā Eiropā, piem., Grieķijā pienācās cieņa tieši dzīvības (dvēseles) dēļ. Līdz ar to ķermenim, kas pēc nāves ir nedzīvs, pienākas godināšana tās dzīvības dēļ, kuru tas nes.
Bet kā ir ar mūsu pašu dzīvību, kā ir ar cilvēku, kurš šeit un šodien ir klātesošs? Vai neesam krituši kādā rituālismā, kur svarīga ir rituālā apbedīšana, bet pats cilvēks, kamēr vēl dzīvs, mums nemaz nerūp?
„Kad Diogēnam vaicāja, kā lai viņu apbedī, viņš atbildēja, lai draugi neuztraucas, jo viņš esot sarunājis, pie kura koka, lai viņu nosēdina. Kad draugi atteica, ka dzīvnieki saplosīs Diogēna miesu. Viņš viņus mierināja teikdams, ka ir sarunājis, lai viņām atstāj koka nūju to atgaiņāšanai. Kad draugi iebilda, teikdami, ka viņš taču vairs nevarēs to pavicināt, Diogēns vaicāja, kāds tam būs iemesls un norādīja, ka tā iemesla dēļ, ka viņa tur vairs nebūs. Draugi piekrita. Uz to Diogēns vaicāja: „Tad ko tas man mainīs, ja manis tur vairs nebūs?” ”.
Skumji, ka tik lielas pūles redzu cilvēkus veltām, lai miesa netiktu saplosīta pēc nāves, bet dzīvība tiek atstāta novārtā, lai dzīve to mētātu un to plosītu katrs, kuram nav slinkums.
Raksta autors: sem. K. Oliņš