Dievs kā absolūtais Skaistums


Mūsdienās cilvēki ļoti daudz uzmanības pievērš ārišķībai, ārējiem iespaidiem. Eglīšu virtenes piesaista skatu, skatlogos daudz kas tiek reklamēts, tiek izmantots daudz naudas parfimērijai, stilisti aktīvi darbojas, cilvēki daudz kur iet ar austiņām, klausoties mūziku, kinoteātros ņirb specefektiem pilnas filmas, plaukstdatoros griežas koši ekrānsaudzētāji… Tas viss norāda, ka cilvēki tagad ļoti tiecas pēc skaistā. Tāpēc uzskatu, ka mūsdienu sabiedrību var uzrunāt, atklājot Dievu kā absolūto Skaistumu.
Kas ir skaistums? Tas, kas ir tverams kā harmonisks veselums.
Mūsu prāts uztver kādu lietu. Ja šī lieta ir skaidri uztverama (piemēram, glezna nav aptraipīta ar dubļiem, klavieres nav izskaņojušās, kad spēlē skaņdarbu, turklāt cilvēkam darbojas attiecīgā uztveres spēja (ir laba redze, dzirde), tā ir harmoniska (tās atsevišķās daļas veido samērīgu attiecību cita ar citu (piemēram, telpa nav aizbāzta pilna ar dīvāniem, drēbes ir saliktas skapjos, nevis ir izmētātas pa grīdu)) un atklājas kā veselums (piemēram, vāze ir vesela, nevis sadauzīta gabalos, no baļķiem ir uzbūvēta pirts, nevis tie svaidās uz pļavas), tad tā raisa mūsos patiku un mēs atzīstam, ka tā ir skaista.
Ir skaidri redzams, ka dabā ir lietas un parādības, kuras cilvēki atzīst par skaistām. Saulriets, kas iekrāso debesis dažādas intensitātes sarkanos, dzeltenos, violetos toņos, cilvēku rosina iesaukties: “Cik skaisti!” Lakstīgalas dziesma pārsteidz ar savu neparasto harmoniju. Ziedoša ābele ir skaista. Turklāt atsevišķās dabas parādības veido harmonisku veselumu. Mēs varam, piemēram, atzīt, ka vasaras nakts (ar sienāžu sisināšanu, silto temperatūru un zvaigžņotajām debesīm) ir skaista. Dabā, līdz ar to – esamībā, pastāv skaistums.
Jautājums – no kurienes šis skaistums ir parādījies, kāds ir tā cēlonis?
Skaistumā ir klātesoša harmonija jeb kārtība. Tā pieprasa sakārtojumu, tātad – prāta darbību, jo no vispārējās cilvēka dzīves pieredzes ir zināms, ka nejauši pats no sevis nekas nesakārtojas. Piemēram, ja es iemestu bļodā nazi, burkānus un eļļas pudeli, tad tie paši no sevis nekļūtu par burkānu salātiem.
Prāts ir fundamentāla personas īpašība. Tas nozīmē, ka eksistē kāds, kurš eksistē kā atsevišķa būtne, uztur savu esamību un ir prātīgs. Turklāt tas atrodas ārpus materiālās pasaules, jo ir tās kārtotājs. Tātad šī būtne ir nemateriāla jeb garīga, esamība, kas ir cēlonis sev, pilnīgi neatkarīga. Tā ir visaugstākā būtne, klasiski to ir pieņemts saukt par Dievu.
Dievs ir, un viss pārējais esošais ir tikai tādēļ, ka Viņš dod tam esamību, jo tikai Viņā ir cēlonis esamībai. Viņš ir visa pirmcēlonis.
Viņš ir absolūtais, par visu pārākais, pilnīgais. Šo pārākumu par visu sauc arī par transcendenci.
Tā kā eksistē materiālā pasaule, tad Dievs, kas ir persona, tātad – ar brīvu gribu, to ir vēlējies, jo pretējā gadījumā tā vienkārši nepastāvētu. Viņš ir tās Radītājs.
Pasaule ir Dieva veidojums, kura atspoguļo Viņa prāta darbību, tādēļ no pasaules varam zināmā mērā spriest par to, kāds ir Dievs, ņemot vērā to, ka Viņš ir transcendents, pārāks un atšķirīgs no radības. Redzams, ka materiālā pasaule ir ierobežota, kaut vai telpas un laika ziņā. Loģiski saprotams, ka Dievs tāds nav, bet ir pilnīgi neierobežots, bezgalīgs.
Dievs ir radījis pasauli, kurā konstatējams skaistums, par ko iepriekš runājām. Tas nozīmē, ka Viņā ir bezgalīgs skaistums, tas piemīt Viņa būtībai kā esamības pamatīpašība. Var teikt, ka Dievs ir absolūtais Skaistums.
Pasaulē ir sastopama mērķtiecība. Ja cilvēku dzīvē redzams, ka mēs gribam kaut ko sasniegt, piemēram, iegūt izglītību (tādēļ studējam), nopirkt cepumus (tādēļ ejam uz veikalu), tad tas nešķiet tik pārsteidzoši. Bet interesanti liekas tas, ka mērķtiecība ir arī dzīvajā un nedzīvajā dabā. Pavērojot skudru pūzni, raisās apbrīna par mazo radībiņu čaklumu – tās nenogurstoši staigā šurpu turpu, atnes barību un būvmateriālus uz savu mitekli, turklāt to dara organizēti un bez intelekta darbības (tāda skudrām vispār nav). Ja padomā par planētu Zemi, tad ir skaidrs, ka tā riņķo ap sevi un reizē ap zvaigzni Sauli, nodrošinot diennakts un gadalaiku maiņu, tādā veidā ļaujot normāli pastāvēt dzīvajai radībai. Tā to dara atbilstoši materiālajā pasaulē pastāvošajiem likumiem, kurus ir noteicis Dievs.
No šīs dabas mērķtiecības, kuru Dievs vēlas, var secināt, ka arī cilvēka dzīvei Dievs ir noteicis kādu mērķi. Kāds tas ir?
Dievs, tas, kura dēļ viss pastāv, absolūtais Skaistums, mūs ir radījis un apveltījis ar prātu un brīvu gribu, lai mēs iepazītu Viņa skaistumu, tiektos pēc tā un priecātos, to tverot. Parādās jautājums – vai mēs varam iepazīt Dievu ne tikai teorētiski, bet arī praktiski – kā viena persona pazīst otru personu, kā draugs pazīst draugu? Jāsaka, ka cilvēka prāts ir ierobežots un nav spējīgs izzināt to, kāds Dievs ir savā būtībā. Tomēr mums nav par ko skumt, jo Dievs, atklājot savu skaistumu, var cilvēkiem dot Atklāsmi par Sevi.
Par laimi, Dievs tiešām mums ir Sevi atklājis. Viņš īpaši izvēlētiem ļaudīm no ebreju tautas (sauktiem par praviešiem) pakāpeniski deva zināšanas, kas dabiski nav pieejamas cilvēka prātam. Tajās Dievs atklāja, ka Viņš Pats kļūs cilvēks (kas cilvēka prātam ir neaptverami), to, kā Viņu varēs atpazīt. Šos t.s. pravietojumus piepildīja Jēzus Kristus – reāls cilvēks un reizē Dievs, kas dzīvoja virs zemes aptuveni 2000 gadus atpakaļ. Piemēram, Viņš piepildīja pravietojumus, kas tika izteikti par Viņa ciešanām un nāvi aptuveni 700 gadu pirms Viņa dzimšanas.
Jēzus arī savas zemes dzīves laikā darīja brīnumus jeb pieļāva izņēmumus vispārzināmu dabas likumu kārtībā, lai apliecinātu savu dievišķību, piemēram, Viņš augšāmcēlās no mirušajiem (mūsu prāts to nespēj izprast), par to liecina līķauts Turīnā, kurš satur trīsdimensionālu cilvēka attēlu, kuru ar mūsdienu tehnoloģijām nav iespējams iestrādāt audumā.
Turklāt Jēzus deva dievišķus norādījumus, kā cilvēkam dzīvot garīgi skaisti – augstākā līmenī par fizisko skaistumu. Viņš arī izveidoja garīgās skaistumkopšanas salonu, kas turpina Viņa misiju arī mūsdienās – Romas katoļu Baznīcu. Atklājot tajā pastāvošo garīgo skaistumu, ko sauc par svētumu, cilvēks saprot, ka tā tiešām ir Dieva darbības instruments.
Dievs arī šodien turpina darīt brīnumus caur Baznīcu. Piemēram, Aglonā, Lurdā, citās svētvietās cilvēki saņem fizisku dziedināšanu, medicīniski neizskaidrojami atgūst veselību. Bet vēl vairāk Dievs vēlas cilvēkam dot garīgo harmoniju, atbrīvot no garīgās sašķeltības, nekārtības un saduļķojuma. To Viņš dara caur Baznīcas sakramentiem.
Dievs, absolūtais Skaistums, dāvā Sevi cilvēkam. Vissvētākā Sakramenta uzlūkošana jeb t.s. adorācija ir vispilnīgākais skaistuma tvērums, kas pārsniedz vislabākās 3 dimensiju filmas skatīšanos vai jaunākā “Iphone” aplikācijas ievērtēšanu.
Absolūtais Skaistums valdzina cilvēku, aicina uzzvanīt Viņam jeb lūgties, atnākt ciemos jeb apmeklēt baznīcu, ienākt garīgajā “facebook” jeb lasīt Bībeli. Tādā veidā Viņš sagatavo cilvēku mūžīgai kopesamībai, nebeidzamam skaistuma tvērumam, nemitīgai apbrīnai un patīkamam pārsteigumam.
Ja Tu vēlies pieņemt absolūtā Skaistuma piedāvājumu, Tu vari lūgties kopā ar mani ar kādas garīgās dziesmas vārdiem:
“Skaistais Kungs Jēzu, gribu Tevi redzēt,
manu dzīves ilgu tēls;
Tev gribu kalpot, Tevi vien mīlēt,
Tu esi patiess Dieva Dēls.
Skaisti ir laukā, skaistāk mežā jaukā,
ziedoņvēsmām lidojot;
Jēzus ir skaistāks, Jēzus ir jaukāks,
Viņš mums skumjas remdēt prot.
Saule un mēness, sudrabotās zvaigznes
ir gan gaiši spīdekļi,
Jēzus ir gaišāks, Jēzus ir skaistāks
nekā visi eņģeļi.
Skaistākā rota, Paša Dieva dota,
ko virs zemes varu gūt;
augstākā laime – nokļūt Dieva saimē,
skaistākais Jēzu, Tavam būt.”
Raksta autors: sem. J. Rajeckis