Šodienas Evanģēlija lasījumā mēs dzirdam par to, kā Jānis Kristītājs sagatavo ceļu Kungam. Par to, kā viņš aicina atgriezties no grēkiem, nest atgriešanās cienīgus augļus un apzināties to, ka ikviens koks, kas nenes labus augļus tiks nocirsts. Un cirvis ir jau pielikts pie koka saknes!
Tuksnesī atskan saucēja balss, kas aicina sagatavot Kungam ceļu. Cauri tuksnesim Izraēļa tauta četrdesmit gadus devās uz Apsolīto zemi. Jēzus savu atklāto darbību iesāk ar četrdesmit dienu ilgu gavēni tukšnešainās vietās. Tuksnesis simbolizē ticības pārbaudījumu pilno dzīvi, izaicinājumus un grūtības, kuras jāpārvar, lai ieietu Debesu Valstībā.
Arī Adventa laiks ir kā sava veida tuksneša laiks, kad mēs vairāk klusējam, meklējam mieru un pārdomas, arī gavējam, iekšēji sevi sagatavojam Kristus dzimšanas svētkiem. Mums vajadzētu apzināties, ka šis laiks mums ir dots, lai mēs varētu rūpīgāk un akurātāk izkopt savu lūgšanu, garīgo dzīvi un attiecīgi arī nestu labus augļus – žēlsirdības un tuvākmīlestības darbus, vairotu labo, patieso un skaisto. Biežāk meklēsim mirkļus, kad varam pabūt klusumā, mierā un Dieva apcerē.
Garīgās literatūras autore Katrīna de Huka Dohertija savā grāmatā „Tuksnesis” raksta:
„Tuksnesis, klusēšana, aiziešana vientulībā- tai nav noteikti jābūt vietai, bet gan drīzāk prāta un sirds stāvoklim.”
Tātad drīzāk tā ir vēlme un centieni atrast klusuma mirkļus mūsu ikdienas dzīvē, pilsētas vidū, lai ieklausītos Dieva balsī, kura dzirdama tieši klusumā. Pārdomāsim to un centīsimies paklusēt tajos dažos brīžos, kuri mums ir: pēc darba braucot mašīnā vai izkāpjot no vilciena un ejot mājup, no rīta pamostoties un virtuvē gatavojot maltīti utt.
Gavēnis ir arī daļa no Adventa laika, daļa no uzturēšanās tuksnesī. Adventa laiks ir kā otrais Lielais gavēnis. Mēs sagatavojamies Kunga atnākšanai. Mēs atturāmies no saldumiem vai no kā cita šajā gaidīšanas laikā, lai varētu ar lielāko prieku un gandarījumu baudīt Dieva dāvanas Kristus dzimšanas svētkos, Ziemassvētkos.
Lai patiesi labi un garīgi izdzīvotu Adventa laiku ir nepieciešams netikai klusums, gavēnis, žēlsirdības darbi, lūgšana un svinīgs noskaņojums, svētku dekorācijas, bet arī iekšēji, garīgi atgriezties. Ja mēs dziļi izmeklējam savas sirdsapziņas, atzīstamies savos grēkos un stingri apņemamies laboties, mainīties, tad esam uz pareizā ceļa.
Tieksimies sagatavot Kungam ceļu uz mūsu sirdīm, lai Viņš tajās varētu atrast sev mājvietu un mēs varētu arī citiem cilvēkiem dot Kristu, Viņa tuvākmīlestības piemēru atdarināt.