Rakstu krājuma par Latvijas un Svētā Krēsla attiecībām prezentācija Rīgā
Ceturtdien, 10. jūnijā, ar Svēto Misi Rīgas Svētā Franciska baznīcā un publisku grāmatas prezentāciju Latvijas Starpdiecēžu augstākā garīgā semināra (turpmāk tekstā – LSAGS) teritorijā tika iesākta jauna nodaļa Latvijas Republikas un Svētā Krēsla diplomātisko attiecību vēsturē, turpinot atzīmēt šo attiecību simtgadi ar šim notikumam veltītu izdevumu. Šajā pasākumā ar savu klātbūtni klātesošos pagodināja Apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Petars Antuns Rajičs (Petar Antun Rajič), kurš celebrēja Svēto Misi, koncelebrējot arī Rīgas arhidiecēzes arhibīskapam – metropolītam Zbigņevam Stankevičam, Latvijas Bīskapu konferences priekšsēdētājam un Liepājas diecēzes bīskapam Viktoram Stulpinam, Jelgavas diecēzes bīskapam Edvardam Pavlovskim, Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapam Andrim Kravalim, priesteriem un LSAGS vadībai. Vēl ar savu klātbūtni pagodināja arī Latvijas Republikas Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, Latvijas vēstniece pie Svētā Krēsla Elita Kuzma, grāmatas autori – vēsturniece Inese Runce un priesteris Mihails Volohovs, kā arī citi aicinātie viesi.
Svētajā Misē klātesošie bīskapi, priesteri, valsts amatpersonas un ticīgā tauta bija vienotā lūgšanā par Latvijas valsti, tās vadību un tās cilvēkiem. Svēto Misi celebrējošais arhibīskaps Rajičs sniedza savu homīliju, īpaši izceļot attiecību nozīmi gan mazās cilvēku kopās, gan lielās sabiedrības daļās, mudinot uz turpmāku sadarbību un dinamisku izaugsmi kopīgā labuma veicināšanai.
Pēc Svētās Mises sekoja oficiāla grāmatas izdevuma prezentācija, kuru vadīja Rīgas Augstākā reliģijas un zinātņu institūta (turpmāk – RARZI) direktore Žanete Narkēviča. Sekoja arī vairākas runātāju uzstāšanās.
Latvijas Republikas Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs atsaucās uz Romā notikušo grāmatas atklāšanu, kas norisinājās Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita vizītes Vatikānā ietvaros. Vēl E. Rinkēvičs uzsvēra to, ka Svētais Krēsls bija viena no pirmajām instancēm, kas atzina Latvijas Republikas neatkarību pēc tās nodibināšanas 1918. gadā, turklāt to izdarīja de iure 1921. gada 10. jūnijā. Vēl E. Rinkēvičs iedrošināja, ka, neraugoties uz pandēmijas izraisītajiem šķēršļiem, mēs varam atzīmēt šo svarīgo notikumu gan Latvijas Republikas, gan Svētā Krēsla attiecību vēsturē, kā arī to, ka drīzumā varēsim atzīmēt arī 100 gadus kopš brīža, kad Latvijas Republika un Svētais Krēsls savā starpā noslēdza Konkordāta līgumu 1922. gadā, un vēlāk arī 100 gadus kopš Internunciātūras dibināšanas Rīgā 1925. gadā.
Apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Petars Antuns Rajičs norādīja uz bīskapa, vēlāk – pāvesta Pija XI, Ambrodžio Damiāno Akilles Ratti (Ambrogio Damiano Achille Ratti) ieguldījumu un pirmā Apustuliskā delegāta Latvijā arhibīskapa Antonīno Cekīni (Antonino Zecchini) pienesumu abu institūciju savstarpējo attiecību nostiprināšanā. Vēlāk P. Rajičs uzsvēra to, ka Svētais Krēsls nekad nav atzinis Padomju Savienības veikto Latvijas aneksiju un okupāciju. Ar Apustuliskā nuncija starpniecību Svētā Krēsla sekretārs attiecībām ar valstīm arhibīskaps Pols Ričards Galagers (Paul Richard Gallagher) vēlreiz pateicās grāmatas autoriem par tās izdošanu, kā arī aicināja stiprināt cilvēka cieņu pārpasaulīgās realitātes perspektīvā.
Savukārt viens no grāmatas autoriem priesteris Mihails Volohovs šo aizvadīto vēstures posmu dēvēja par Diplomātisko attiecību gadsimtu. M. Volohovam ir bijis liels gods ar savu iesaisti virzīt šī projekta tapšanu, kas kalpo kā sadarbības paraugs starp dažādām institūcijām un atspoguļo plašu vēsturisko liecību krājumu – ietverot gan pāvesta Benedikta XV rūpes par jauno nāciju likteni, attīstību „krievu provincēs”, faktu, ka Rīgas bīskapija tika izveidota pirms oficiālas Latvijas Republikas dibināšanas, Konkordāta līguma noslēgšanu un daudzus citus nozīmīgus notikumus attiecību vēsturē. Vēl M. Volohovs aicināja arī uz turpmāku sadarbību, atgādinot par iespēju vēsturiski svarīgās vietās izvietot piemiņas plāksnes, kā arī aicinot uz tālākiem pētījumiem.
Otra grāmatas autore un vēsturniece Inese Runce mudināja klātesošos saredzēt paliekošo pēc simtgades svinībām, raugoties uz Rīgas un Romas attiecībām kā uz attīstības grūdienu, ar mērķi nostiprināt vērtības. I. Runce akcentēja, ka kultūra un politika ir neatņemama attiecību sastāvdaļa. Vēl I. Runce sniedza ieskatu Diplomātisko attiecību vēsturē, kas sākas jau ar 12. gadsimtu un svētā bīskapa Meinarda darbību vēlākajā Livonijā, turpinās ar Krievijas Impērijas, kā arī Dānijas un Zviedrijas karaļvalsts ietekmi reģionā, pēc tam atzīmējot arī protestantiskās Livonijas un katoliskās Polijas attiecības, jezuītu misionāru ieguldījumu katoliskajā dzīveziņā, un citiem vēstures aspektiem.
Toties Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs aicināja palūkoties no cita skatu punkta, norādot uz ieguvumu no šīm diplomātiskajām attiecībām Latvijas Republikas gadījumā, proti, Latgales pievienošanās jaundibinātajai Latvijas valstij, kā arī sava un uz vietas rezidējoša bīskapa klātbūtne. Z. Stankevičs pateicās Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai un tās pārstāvjiem par kopīgo sadarbību. Vēl Z. Stankevičs aicināja palūkoties uz svēto Meinardu kā paraugu prasmīgai dažādu cilšu un tautu apvienošanai Latvijas teritorijā, izceļot misionāru nozīmi tautu apvienošanā un solidarizēšanā, un atgādinot, ka šodienas Latvija bez šīm diplomātiskajām saiknēm nebūtu tāda, kāda tā ir.
Oficiālās daļas noslēgumā RARZI direktore Žanete Narkēviča pateicās visiem runātājiem, kā arī klātesošajiem par dalību šajos svētkos. Savukārt Apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Petars Antuns Rajičs pāvesta vārdā pasniedza Ž. Narkēvičai apbalvojumu jeb goda medaļu par aktīvu iesaistīšanos un darbošanos Baznīcas labā. Pēc oficiālās daļas sekoja neformālā daļa ar uzkodu galdu svaigā gaisā.
Tekstu sagatavoja LSAGS semināristi