“Kā Tēvs maniir mīlējis, tā Es jūs esmumīlējis. Palieciet Mānā mīlestībā.”(Jņ 15, 9)
Vienu dienu pāršķirstot kāda dominikāņu tēva grāmatas lappuses, uzdūros vārdiem, kurus izteica priesteris Eduards Staneks: “DievsirMīlestība,jo es arvien vairāk spējumīlēt”. Šieapgalvojuma vārdiman ilgigrozījās pagalvu, līdzes secināju,ka varuzem tiemparakstīties. Viņšrunā parmīlestību, kasnāk noDieva un,piepildot cilvēku,dara tospējīgu mīlētcitus, nevistikai saņemtno tiem.Ja raugosuz savudzīvi, tadjāsecina, kaspēju mīlēttuvāko, kuršir manlīdzās, jaskatos uzviņu arDieva acīmun mīlutā kāKristus mīl.Ja apzinos,ka katrscilvēks irdārgums Kristusacīs un,ka parkatru noviņiem Viņšatdeva Sevi,es nevarunemīlēt…
“Dievs ir mīlestība…” (1Jņ 4, 16b)
Tātik tiešāmir izaicinošafrāze, jaatklājam, kaDievs irmīlestība. Tasskar katrucilvēku, janonākam pieslēdziena, kaneesam nejaušība šaipasaulē, neesamViņa bērnibez dzīvesmērķa unjēgas, betesam Viņaizredzēti unbez kādāmrobežām mīlēti.Viņā mēsarvien vairākspējam mīlētsevi uncitus cilvēkus.Patiesība, kaDievs mūsmīl atklājasmūsu pieredzē,kad sākampatiesi dzīvot.Ko tasnozīmē?
Katrs cilvēks, kurš cenšas dzīvot pa īstam, būt starp citiem cilvēkiem nav egoists, kurš domā tikai par sevi. Bet, ir cilvēks, kurš vēlas ieiet attiecībās ar citiem, rēķinās ar tiem un uz katru lūkojas Kristus acīm.
Mēsvisi dzīvojampasaulē, kurāreizēm varnovērot aicinājumu dzīvot kā egoistiem:“Esi patssev”,“dzīvo sev,savam stāvoklimsabiedrībā, prestižam,sajūtām, vēlmēmun ambīcijām”.Otrs cilvēksneskaitās unar viņunav jārēķinās.Varbūt dažreizpaši sevipieķeram piedomas, kadzīve tāpat jauir draņķīgaun kāpēcman būtujārēķinās arotru cilvēku?Svarīgākais irtas, kasotram ir,ko viņšman vardot, kono viņavaru paņemt,bet viņšpats navvajadzīgs. Tikļoti reizēmtiek akcentētstas, kasotram pieder,ne tas,kas irviņš pats.Vai tasnav traģiski?
Nokurienes vispārrodas šādasdomas? Tāsrodas tad,kad irbijusi nodevībamīlestībā, kadizrādās, kacilvēks irbijis nevajadzīgs,nenoderīgs; kadir ticisatstumts unneviens navar viņurēķinājies. Visāssituācijās, kadģimenes izjūk,kad bērnspiedzīvo vecākušķiršanos, redzstrīdus unnesaprašanos vaito kāvecāki ‘nodzeras’,tad rodassajūta, kakatrs domātikai parsevi unlai tikaiviņam būtulabi, kadnav piedzīvotamīlestība, betir piedzīvotavientulība. Tādasdomas rodastad, kadvecākiem navlaika priekšsaviem bērniem,jo darbsir svarīgākspar visu.Tad tiejautā: “Kasno tā,ka pelnietman naudu,ja nekadneesat manlikuši sajustto, kaesmu jumssvarīgs?” Visāsšajās situācijās,kad esampiedzīvojuši mīlestībasbadu, rodasdoma, kaes neesmusvarīgs unneko nenozīmēju,ka otrscilvēks navvajadzīgs un,ka šajāpasaulē vispārnav vietasmīlestībai. Bet,tā navpatiesība! Dievsir mīlestība un Viņš iruzvarējis pasauli(sal. Jņ 16, 33).
“Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu.” (Jņ 15, 17)
Pasaulēir mīlestība,jo Dievsir mīlestība.Tādēļ mūsdienukristieša aicinājumsir uzsāktcīņu aršīs pasaulesuzskatiem, kasved cilvēkuprom nopatiesības, kaviņš irDieva mīlēts,gribēts, un,ka katrscilvēks irvērtība unvislielākais dārgumspar kuruir vērtscīnīties. Toskaidri parādaKristus piemērs – Krusta upurisjeb mīlestībasupuris. TiešiViņš mūsaicina cīnītiespar tiemun tolabā, kasir savainoti,salauzti garā,atstumti, kasir izslāpušipēc mīlestības,ar kuriemneviens nerēķināsun kuriempasaule irviena sāpjuun bēduieleja. Daudzir tādu,kas ieslīgušibezcerībā, betPestītājs aicinanest viņiemcerību.
“PaliecietManāmīlestībā”,sakaKristus.PaliktViņamīlestībānozīmēcīnītiesparmīlestībupašam,cīnītiesparto,laimīlētuotrucilvēku(reizēmtāircīņapašamarsevi)uncīnītiesparcerībasdāvāšanutiem,kasirbezcerībāunarkuriemneviensnerēķinās.PaliktKristusmīlestībānozīmēcīnītiesparpasauli,kurāirmīlestībaunkatrscilvēksirsvarīgs – kurācilvēkscilvēkamnavvilks,betbrālisunmāsa.Parpasauli,kuresnedomājutikaiparsevi,betreizēmnoliecos,laireaģētuuztuvākovajadzībām.Tadikviensvarēsatklāt,kaDievsirmīlestība,jomēsspējamarvienvairākmīlētcitus..
Autors: Sem. Elvis Rudovičs