Par seksu šodien runā visi. Sekss ir viegli pieejams. Seksu var redzēt skatoties mūzikas klipus, filmas, reklāmas, lasot grāmatas. Sekss tiek slavināts dziesmu tekstos… domāju, neviens nenoliegs, ka sekss ir kaut kas ļoti labs, kārdinošs, aktuāls (man varētu vienīgi iebilst puritāniski reliģiski fanāti, vai arī tie, kas pilnīgi visu nicina).
Pamazām, kad sākam sevi apzināties kā seksuālas būtnes, sākam ievērot atšķirības starp zēniem un meitenēm un kad mums šīs atšķirības sāk iepatikties, mēs sākam interesēties par seksu. Sākumā tiek ievākta informācija par šo interesanto un vilinošo parādību.
Parasti par ”uzticamākajiem avotiem” tiek uzskatīta draugu pieredze, televīzijā redzētais vai arī vispārējais sabiedrības noskaņojums. Piemēram, kad es mācījos pamatskolā un ar pārējiem zēniem sākām interesēties par seksu, informāciju smēlāmies no speciāli šim tematam veltītiem žurnāliem, kuros bija ārkārtīgi maz tekstu, bet bildes tik pat daudz cik sākumskolā lasītajos komiksos, ja ne vairāk… vēlāk tiek piemeklētas attiecīgas filmas, kuras pēc tam tiek pārrunātas visos brīvajos brīžos. Tad ir arī bioloģijas vai veselības mācības priekšmets, kur tiek paskaidrots žurnālos un filmās redzētais, kas tur notiek, kā jārīkojas u.t.t. uz skolu nāk ciemos „papardes zieds”, kas izdala prezervatīvus, mazliet apstāsta kā dzīvē tos lieto, un iedrošina: ejiet un dariet jūs tā pat.
Protams, ka pēc šādas izglītošanās un pie milzīgā hormonu spiediena, to visu gribās pamēģināt, izjust to baudu par kuru ir stāstījuši citi, vienkārši apmierināt dabisku vajadzību… un tāda ir ari pa lielam visas sabiedrības doma – sekss ir dabisks, to noteikti jāpamēģina, tas sniedz lielisku baudu, kuru nevajag sev aizliegt…
Tai pat laikā runājot par seksu šad tad, bet ļoti reti, parādās tāds termins kā… šķīstība – ļoti nepopulārs, novecojis termins, kas lielākajā sabiedrības daļā izsauks smīnu…
Cilvēki, kas nav pārgulējuši vidusskolas vai vismaz augstskolas laikā, ir vai nu meļi (viņi vienkārši neatzīstas šajā faktā), vai arī neveiksminieki. Savukārt, cilvēki, kas paši izvēlās šķīstību, tiek uzskatīti par mazliet dīvainiem, jo kas tā par utopiju gaidīt savu īsto vienīgo līdz kāzām, kad visi ar to nodarbojas, visi tā dara un tas taču ir tikai normāli…. runājot par sabiedrības domu ir veikts interesants pētījums, kuru var apskatīt šeit:
Pētījums pierāda, ka mēs sekojam baram pat pilnīgi absurdos gadījumos, baidīdamies būt atšķirīgi. Bet kā tad ir? Vai tiešām būt nevainīgamir tik nenormāli un greizi? Vai tiešām sabiedrības doma par brīvām attiecībām ir tā pareizā un pieņemamākā? Ir jāuzdod sev šāds jautājums – ar kādu nodomu es vēlos nodarboties ar seksu? Vai tas ir tāpēc, ka man to ļoti gribās? Vai tāpēc, ka visi taču tā dara un, ak vai, es vēl neēsmu paspējis zaudēt nevainību?! Varbūt man vienkārši nav ko darīt? Kāpēc vispār pastāv tāds sekss un seksuālā atšķirība? Vai tāpēc, ka tas sniedz lielisku baudu? Tāpēc, lai radītu pēcnācējus?
Ja mēs ar seksu nodarbojamies vajadzības vadīti un tāpēc, ka gribam, darām to egoistisku mērķu vadīti un patiesībā izmantojam otru cilvēku. Atceros kādu sarunu ar meiteni, ar kuru iepazinos internetā. Mēs kā reizes pļāpājām par seksuālajām attiecībām, un es viņai uzdevu jautājumu vai viņa tiešām jūtās apmierināta un laimīga, kad remdē savu vientulību un alkas pēc baudas seksuālajās attiecībās. Uz jautājumu viņa man atbildēja izvairīgi ar pretjautājumu: “Vai tu pats jūties apmierināts, kad tev nolaižas turpat kur sacēlās?” Viņas jautājums mani ļoti uzrunāja no kura es izdarīju šādu secinājumu: ja jau tev ļoti gribās, tad kāpēc gan nesniegt ķermenim to, ko tas prasa. Bet, ja es nodarbojos ar seksu tikai tad, kad man sagribas, iznāk, ka es izmantoju otru cilvēku savu vēlmju, instinktu apmierināšanai… sanāk, ka otrs cilvēks no kura gūstu baudu, man ir līdzeklis, lieta, kuru izmantoju, kad ievajagās… protams, parasti par partneri tiek atrasts tāds pats hormonu nomocīts vienaudzis, kuram ļoti gribās, un tā mēs abi izdarām to, ko daba prasa; paldies tev, ka atļāvi tevi izmantot vajadzību apmierināšanai…bet tai pat laikā nespējam atbildēt uz jautājumu vai tiešām esam apmierināti un laimīgi!
Bieži vien šī ”gribēšana” tiek apmierināta vienatnē, kas tikai izceļ to, ka sekss tiek izmantots egoistiskām vajadzībām – man vajag un es apmierinu savas vajadzības, protams, forši ir, ja vari to darīt ar kādu, bet principā es varu tikt galā arī pats/pati, un tā pat ir ērtāk…
No šādas seksa izpratnes un savu vēlmju apmierināšanas, mums rodas daudz problēmu. Rodas negaidīti bērni, līdz ar to stress, tas ietekmē gaidāmo bērnu, viņš piedzimst un aug nervozs, nepacietīgs, grūti valdāms, ar zemu pašvērtējumu, jo nav gaidīts. Citreiz negaidītā dzīvība tiek iznīcināta abortā. Šādi apmierinot savas vajadzības, kad sagribas, ir grūtāk komunicēt ar citiem, citi mums ir līdzeklis mērķu sasniegšanai, sagaidām palīdzību, bet nevēlamies to dot. Apmierinoties vienatnē kļūstu noslēdzies, pašpietiekams, jo man taču neviena nevajag varu ar visu tikt galā pats…
Svarīgi atcerēties, ka sekss ir cieši saistīts ar jēdzienu mīlestība! Mani uzrunā šāds teksts:
„Seksualitāte, kurā vīrietis un sieviete atdodas viens otram vienīgi laulātajiem paredzētos aktos, nebūt nav kaut kas tīri bioloģisks, bet attiecas uz cilvēka kā tāda iekšējo kodolu. Tā realizējas patiesi cilvēciskā veidā vienīgi tad, ja ir tās mīlestības sastāvdaļa, ar kuru vīrietis un sieviete pilnīgi saistās līdz pat nāvei. Pilnīga fiziska atdošanās būtu maldi, ja tā nebūtu pilnīgās atdošanās zīme un auglis.” Jānis Pāvils II “Familiaris Consortio”
Iepriekšējais pāvests, tātad, uzsver, ka sekss ir kas vairāk par tīri bioloģisku vajadzību! Tas ietver visu mūsu būtni, mūsu attiecības. Tas ir vaids kā fiziski sevi pilnībā dāvāju otram. Tā sanāk melošana, kad atdodos otram fiziski, bet neesmu gatavs otram dāvāt arī savu dzīvi un sirdi, neesmu gatavs uzņemties atbildību… tāpēc arī Baznīca tik ļoti iestājas par šķīstību, tāpēc saka nē pirmslaulību attiecībām, jo tas ir pretrunā mīlestībai! Kad pāris viens otram publiski apsola uzticību un mīlestību līdz pat nāvei, tad viņi šo savu mīlestības dāvāšanu var izpaust arī fiziskā veidā! Ne tikai var, bet Baznīca iesaka un mudina pārus dzīvot pilnīgu laulāto dzīvi apliecinot savu mīlestību viens otram arī fiziski.
Interesanti ir arī tas, ka sabiedrība, lai arī atbalsta seksuālas attiecības neprecēto starpā un šķīstību uzskata par kaut ko neparastu, tomēr laulības pārkāpšanu nosoda. Tiek teikts fuivīriešiem un sievietēm, kas laiž pa kreisi un krāpj otras pusītes. Interesanta ir kāda studenta atbilde uz jautājumu, kāpēc viņš vēl nav pārgulējis ar savu draudzeni. Viņš teica tā: „es vēl nezinu, ko es precēšu, bet es nevēlos šodien nodot manu nākamo sievu.” Tad, kad šis students skaidri zinās ar ko kopā viņš vēlas pavadīt savu atlikušo dzīvi, ar kuru meiteni vēlās dalīties it visā, kas viņam ir, un, kad viņš to būs viņai apsolījis, tad arī viņš varēs patiesi un ekskluzīvi šai meitenei apliecināt savu uzticību arī fiziskā veidā. Ar seksuālajām attiecībām viņi kļūs vēl vienotāki.
Tāpēc tie cilvēki, kas izvēlās gaidīt un cenšas dzīvot šķīstībā nav nemaz tik lieli pamuļķīšivai neveiksminieki. „Būt šķīstam nozīmē mīlēt ar nedalītu sirdi” saka jauniešu katehisms. Es domāju, ka ikvienam patiktu apzināties, ka viņu mīl īpaši, ka viņam tiek dāvāts viss un viņš ir gaidīts, viņam ir gatavots un dāvāts kaut kas īpašs, kas ir rezervēts tikai viņam un nevienam citam! Nodarbojoties ar seksu ārpus laulības izmēģinājuma pēc, manī nav harmonijas. Ar ķermeni es saku: es tev atdodu visu, pat savu ķermeni, bet tas nesaskan ar manu iekšējo nostāju. Prātā es paturu iespēju, ka, tā kā neesam laulāti, es varu tevi atstāt, ja gadījumā vēlāk man kāds cits iepatīkas vairāk, vai arī es vispār negribu uzņemties saistības ar tevi uz visu dzīvi. Mūsu ķermeņa valoda nesaskan ar mūsu nostāju. Es nevaru teikt pat ar savu ķermeni kādam „es tevi mīlu” tā laiku pa laikam, vai tikai izmēģinot. Tad šie vārdi nav autentiski!
Lūk kāpēc šķīstība patiesībā ir tik aktuāla. „Tā iemāca mūs apņēmīgi un apdomīgi pakārtot savas erotiskās tieksmes mīlestībai un pretoties kārdinājumiem meklēt nepiedienīgus attēlus mēdijos, vai arī izmantot otru kā līdzekli paša baudas sasniegšanai.” (atkal citēju jauniešu katehismu) Šķīstība palīdz mums dzīvot iekšējā harmonijā.
Seksuālās attiecības ir saistītas ar lielu atbildību un uzticību. Jāatceras ne tikai to, ka sekss ir īpašs laulāto attiecību veids, kurā tiek apliecināta pilnīga nedalīta mīlestība, bet arī to, ka no šīs nedalītās mīlestības apmaiņas rodas jauna dzīvība. Mīlestība nekad nav ierobežota kādā šaurā attiecību lokā. Mēs visi esam aicināti dalīties savā mīlestībā ar citiem. Tā laulātie, dāvādami viens otram sevi, līdz ar to paši dāvā dzīvību bērnam, viņu mīlestības dzīvam atspulgam.”(Jānis Pāvils II) Mīlestība neieslēdzas tikai starp laulātajiem, bet tā vēlās izplesties un dalīties ar citiem.
Šķīstība no mums prasa daudz spēka un noteikti nebūs viegli izturēt, bet tas ir tā vērts. Bet vēl līdz šim nevienu neesmu dzirdējis sakām, ka viņš/viņa nožēlotu, ka ir cīnījušies par šķīstību. Pamēģini arī tu! Vai esi gatavs cīņai par uzticību savai nākamajai sievai/vīram, lai saglabātu sevi kā īpašu dāvanu otram?
P.S. ja tev ir gadījies pakrist, nekas! Nekad nav par vēlu sākt cīņu no jauna! Lai arī tev nav izdevies saglabāt šķīstību, tu vari apņemties to sargāt turpmāk!
P.P.S. Ja tev līdz šim ir izdevies būt uzticīgam savam nākamajam laulātajam draugam, palīdzi tiem, kam gadījies nenoturēties, bet nenosodi!
Autors: Sem. Pēteris Skudra