Astrologa kungs, kas ar mani notiks?

Nesen, ielūkojoties ‘Geo’ žurnālā, es ļoti sašutu. Kādā no lappusēm es ieraudzīju, ka viņi reklamē žurnālu ‘Praktiskā Astroloģija’. Pārsteigums bija saistīts ar to, kaļoti svinīgā veidā sākas pseido-zinātnes propoganda. Lai gan tā jau ir kļuvusi par mediju (īpaši laikrakstu, žurnālu utt.) neatņemamu sastāvdaļu, tā izskatās, ka sāk ieņemt tādus troņa augstumus, kurus, pēc loģikas, tai nekad nevajadzētu sasniegt. Līdz ar to, šīs manas pārdomas būs saistītas ar šo augsti un izcili atzīto „zinātni”.
Lai jau sākumā nekļūtu kristīgi-kaitinošs, paraudzīsimies uz to visu no loģikas viedokļa. Ir zvaigznes. Tās, protams, ir ļoti skaistas. Man pašam personīgi ļoti patīk vasaras naktīs gulēt un tajās raudzīties. Tās pastāv tajā pašā laikā, kādā esam mēs, t.i., mēs raugamies uz tām no 21.gs. un es atļaušos domāt, ka zvaigznēm nekas daudz, laika ziņā, neatšķiras. Tad jautājums ir – kā kaut kas, kas pastāv ar mani vienā un tajā pašā laikā, var par mani vēstīt to, kas ar mani nav vēl noticis, un kas arī ar pašu zvaigzni vēl nav noticis (atvainojos par sarežģītību, bet tā ir neliela Augustīna ietekme). Un šādu kāda dzīves noteikšanu var teikt par visiem zīlēšanas elementiem – kafijas biezumi, hieromantija utt.
Dosimies tālāk. Šī noteikšana man liekas absurda pati par sevi. Tad jautājums – šis cilvēks, kurš ar to nodarbojas – kā viņš to zin? Kura ir tā cilvēka prāta daļa, kas viņam atļauj spriest par to, ka man un vēl miljardiem citu cilvēku, kuri dzimuši kādā noteiktā laikā, ir ejams viens dzīves ceļš?
Sanāk, ka pēc viņu domām, mana dzīve jau ir zvaigznēs iepriekš izdzīvota un, ka es tikai atdzīvoju to, kas jau ir skaidrāks par skaidru. Ja tas tā ir, tad kurā brīdī es dzīvoju? Kas ir tas, kas pieņem manas dzīves lēmumus – es vai zvaigznes? Kas ir tas, kas veido manas attiecības ar cilvēkiem – es vai zvaigznes? Kas mani radīja…zvaigznes – nekustīgas putekļu masas?
Cilvēki smejas par kristiešiem, ka tic spokiem. Ko tad var teikt par šiem cilvēkiem, kuri domā, ka gaismas spīdeklīši sakārtos viņu dzīves vai, ka jau ir tās sakārtojuši. Nebūsim muļķi un padomāsim, kam mēs ticam. Kam mēs uzticam savu likteni? Kas mūs radījis un veidojis?
Dievs, paldies par visu, ko tu man esi devis. Par sauli, kas silda, par zvaigznēm, kas spīd, par visu, ko tu esi radījis. Paldies, ka parādīji, kas ir patiesība, tomēr neticīgo acīs tā vienmēr paliks muļķība. Mūžam esi slavēts par savu neizdibināmību. Turpini mums atklāt savus noslēpumus un tos iepazīt. Amen.
Autors: Sem. E. Slišans