Mūsu grēku smagums ir liels. Neskatoties uz Marijas un Sīmaņa atbalstu, Jēzus krīt otro reizi. Viņš nes mūsu grēkus un par mums cieš. Bet mēs katru reizi aizliekam Jēzum priekšā kāju. Brīvprātīgi apvainojam Viņu, kaut gan sakām, ka nemitīgi Viņu mīlam.
Brīvprātīgi un apzināti izdarītie grēki, lūk mūsu izstieptā kāja, aiz Viņas. Jēzus pakrīt septītajā stacijā. Un tas nav tāds grēks, kad kārdinājums ir liels, vai situācija ir negaidīti smaga, bet visas tās reizes, kurās slavējām mūsu darbus un ignorējam, sakot sev: “ja tas nav smags grēks, ja visi tā doma, kāpēc tad pārspīlēt ar to dedzību, esmu seminārists, nevis fanātisks talibs.”
Septītā stacijā ir vieta, kur varam labāk saprast ikdienas grēka kaitīgumu. Apzināmies slinkuma grēku, kad bēgām no ikdienas uzdevumiem. Nešķīstību, kad neesam nomodā par skatienu un iztēli. Manas acis, cik daudz dubļu caur viņām var ieiet. Apzināta aprunāšana. Godkāre, izrādīšanas, lai mani cienītu un pamanītu.
Kungs Jēzu, negribu vairāk likt tev kāju priekšā. Ar Tavu palīdzību, es gribu cīnīties ar ikdienas grēkiem.
Autors: Sem. V. Filipenoks