Reiz dzīvoja kāds vīrs, kuram bija dēls, ko viņš stipri mīlēja. Vīrs strādāja uz dzelzceļa kā paceļamā tilta operators. Viņa dēlam patika vērot vilcienus…un cilvēkus, kas ar tiem ceļoja…cilvēkus, kuri bija vientuļi, dusmīgi, egoistiski, ievainoti, atkarīgi…Tad notika traģiska kļūda, vilciens, neievērojot sarkanās gaismas norādījumus, turpināja kustību tieši tajā mirklī, kad tilta operators cēla augša tiltu. Viņa dēls, rotaļājoties upes krastā, to pamanīja. Nevarēdams sasaukt tēti lielā trokšņa dēļ, metās uz tilta savienojuma pusi, lai iedarbinātu avārijas sviru. Zēna spēks izrādījās par mazu, lai to izdarītu. Viņa mazais ķermenis nenoturēja līdzsvaru, un viņš iekrita tilta savienojumā. Šī īsā mirkļa dramatisko notikumu pamanīja zēna tēvs. Vilciens ir jau pie tilta, zēns tilta savienojumā, vīrs operatora telpā…Šis notikums nostādīja vīru, tēvu ārkārtīgi grūtas izvēles priekšā…ļaut, lai ikviens vilciena pasažieris iet bojā, vai noraut tilta sviru, kā rezultātā viņa dēls tiks saspiests tilta savienojumā. Vīrs norāva sviru uz leju…Vilciena pasažieri turpināja savu braucienu kā ierasts, bet Vīrs šausmās sastinga…
Tuvojamies Baznīcas liturģiskā gada noslēgumam. Līdz ar to Baznīca mums piedāvā ieklausīties Svēto Rakstu fragmentus par pēdējām lietā. Par pasaules galu. Nolūks ir mūs iebiedēt? Nepavisam nē! Bet gan iedrošināt…Lasām Evaņģēlijā:
Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Tajās dienās pēc lieliem spaidiem aptumsīs saule un arī mēness nedos savu gaismu. Un zvaigznes kritīs no debesīm, un spēki, kas ir debesīs, tiks satricināti.
Jēzus mums ļauj tā teikt nogaršot pēdējo laiku notikumus. Šie notikumi, kā lasām, nesis daudz pārmaiņas. Pārmaiņas gan mūsu dzīvē, gan radītajā pasaulē. Mainīsies visu lietu kārtība.
Vai mums patīk pārmaiņas?
Pie kā var novest pārmaiņas? Pie kā noveda pārmaiņas tilta operatoru? Pie kā noveda pārmaiņas Jēzu? Pie nāves…Pie nāves kas izglāba daudzus. Sevišķi nāve, ar ko satikās Jēzus.
Līdzīgi kā tilta operatoram bija nepieciešama drosme nolaist sviru. Kā Jēzum bija nepieciešama drosme, lai par patiesību atdotu savu dzīvību…līdzīgi ir arī mums…
Jēzus nestāstīja pūkainus stāstiņus par debesu valstību. To skaidri redzam šīsdienas Evaņģēlijā – Debesis un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. Viņš drosmīgi laida lejā sviru labi apzinādamies, līdz kurienei tas viņu novedīs – līdz pasaules atpestīšanai. Mums ir jāņem piemērs! Mums jābūt drosmei nolaist sviru vārdos, darbos un nostājā.
Vārdos, ko mēs izsakām ikdienā. Sarunā ar cilvēkiem un Dievu. Darbos, ko mēs darām aiz vajadzības vai prieka. Nostājā, kādu rādām apkārtējiem. Vai vārds, ko izsakām, darbs ko darām, nostāja, ko rādām izsaka mani? Atklāj tādu, kāds esmu, tādu, kādu mani ir radījis Dievs, tādu, kādu Viņš mani mīl. Jēzus vārds, darbs un nostāja liecina par mīlestību uz savu Tēvu. Vai tilta operators būtu spējīgs noraut sviru, ja nebūtu patiess? Vai mūsu vārds, darbs un nostāja par to liecina? Vai mēs norautu smago sviru izšķirošajā mirkli?
Drosmi! Drosmi iet līdzās Jēzum! Cauri katrai Evaņģēlija rindai! Drosmīgi izdzīvot katru notikumu Jēzus dzīvē! Drosmi stāties pretī pārmaiņām un tās pieņemt! Ienest drosmi mūsu sabiedrībā, draugu lokā un ģimenē!
Mums nav drosme jāizgudro no jauna! Svētie mums ir labs piemērs, ka sekot Jēzum drosmīgi. Šīs dienas svētā Elizabete no Ungārijas, ko piemin visa Baznīca, bija karaļa bērns, kurai pietika drosmes izrauties no sava laika pelēkajiem uzskatiem un apgriezt dzīvi kājām gaisā cilvēkiem ar kuriem satikās. Mums nav jāmeklē drosmes piemērs pat tik tālu. Pietiek palūkoties sev blakus, tagad, uz blakus sēdošo un saskatīt drosmes pilno nostāju… uz drosmes pilno atbildi atsaucoties uz Jēzus aicinājumu.
Tilta operator pazaudēja dēlu, bet ieguva cilvēkus, kas bija vilcienā. Dievs atdeva savu Dēlu un ieguva visu pasauli. Atdosim sevi un iegūsim mūžību. Drosme ne vienmēr ir kā lauvas rēkoņa. Dažreiz drosme ir klusa balss, kas dienas beigās saka: Rīt es mēģināšu atkal.
Novilksim savas dzīves sviru ne mirkli nešaubīdamies par tādu nepieciešamību. Jo tāda ir!
Svētīgā Māte Terēze to izsaka sekojošā lūgšanā – Kungs, kad esmu izsalcis, dod man kādu, kam nepieciešama maize; kad man salst, sūti man kādu, kas jāsasilda; kad esmu neapmierināts, dod man kādu, kas jāmierina; kad man nav laika, dod man kādu, lai uz brīdi varētu tam palīdzēt; kad esmu zaudējis drosmi, sūti man kādu, kas jāiedrošina; kad man ir nepieciešama sapratne no citu puses, dod man kādu, kam nepieciešama manējā.
Āmen!
Autors: Diak. I. Zvirgzdiņš