Pavadīdams patīkamu nedēļu praksē, nolēmu ar to nedaudz padalīties. Praksē tiku nosūtīts uz Cesvaines draudzi. Ja salīdzina ar pagājušo gadu, kad es visu laiku kalpoju Vecrīgā, tad tagad mani sūta pēc iespējas tālāk – Ziemassvētkus sagaidīju Alūksnē un Lieldienas Cesvainē. Braukdams garo ceļu, nemaz nenojautu to, kas mani patiesi sagaida…
Ierazdamies Cesvainē ap desmitiem vakarā, es iepazinos ar to, kas mani sagaida. Sapratu to, ka es prakses laikā tikšu piesaistīts Oāzes nometnei, kas risināsies Cesvaines vidusskolā, kura atrodas blakus baznīcai.
Godīgi sakot nezināju, kas mani sagaida (iespējams tas arī bija labi). Negribu stāstīt, ko es satiku un par ko runāju, bet gribu pateikt to, ka tas bija laiks, kad Dievs darbojās ļoti spēcīgi. Man nemaz nezinot, tiku izvēlēts kā animators un grupiņas vadītājs. Svētīgi bija tas, ka es varēju redzēt, kā cilvēki spēj tuvoties, sadraudzēties, izlīgt, saprast, uzsmaidīt, priecāties, iemīlēt. Visam pāri stāvēja Dievs, kurš labprāt visus bija tur sapulcinājis un uzklausījis animatoru un dalībnieku lūgšanas varēja brīvi un netraucēti darboties caur katru cilvēku gan pār mazu, gan lielu.
Arī man pašam tas bija brīnišķīgs laiks. Lai gan man bija ļoti maz brīvā laika (tikai no pusnakts līdz diviem un pa ēdienreizēm) un bija neizgulētas naktis, tomēr es nejutu nožēlu, ka kaut kas tāds ar mani notiek. Man bija prieks būt ar šiem jauniešiem. Protams, ar visiem es nepaspēju sadraudzēties un varbūt tas no manis nebija prasīts. Bet ceru un ticu, ka būšu izpildījis misiju, kamdēļ Dievs mani tur sūtīja, jo vienmēr sākumā tiek uzdots jautājums: „kāpēc es šeit esmu?” Tas dažkārt prasa nedaudz (vai daudz) laika, lai patiesi saprastu, kāds ir bijis Dieva plāns.
Jaunieši augtin’ auga. Dzirdot liecības un redzot brīžus, kad viņi ir kopā, lika mainīties ar man pašam. Tad, kad man bija iespēja ielīst stūrī un paskatīties uz jauniešiem no malas, arī mana ticība varēja augt. Cilvēciskais vājums palika, bet ticība varēja pārspēt šo vājumu ar cerību, raugoties Mīlestībā.
Kā cilvēks es atbraucu un kā cilvēks arī aizbraucu, bet daudz ko es paņēmu līdzi. Ceru, ka varēšu pārkāpt pāri savam skopumam un dot arī citiem to, kas manī ir pēc šīs nometnes. Gribu arī pamudināt pašus jauniešus saglabāt šo Dieva pieredzi sevī. Priecāties par to laiku, ko Dievs jums deva šajā nedēļā. Jūs pieredzējāt, cik ļoti labi laiku var pavadīt arī ar „jukušajiem” kristiešiem. Jūs esat ģimene. Mīliet viens otru pāri visām problēmām.
Un vecākiem, kas, iespējams, ielūkosies šajās rindās – aicinu nebaidīties ļaut savam bērnam iegūt šādu pieredzi. Tieši šajā nometnē jaunieši bija spējīgi piedot saviem vecākiem par kādām lietām, kuras jūs varbūt nenojaušat, bet kas tomēr turpina šķelt ģimenes. Tagad jaunieši nelabprāt runā ar vecākiem par sev sāpīgām tēmām, bet labprāt saglabā iekšējo drošības sajūtu, ar to nedalās, varbūt aizmirst, bet tas viss tomēr saglabājas. Jaunieši piedeva savām mātēm, tēviem par to, ka ir viņus pametuši vai slikti audzinājuši, vai ir alkoholiķi un šķeļ ģimeni, nedomājot par bērniem. Animatori uzraudzīja un Dievs sargāja.
Paldies visiem un katram, kuru varēju satikt, iepazīt, sadraudzēties, atvainoties. Par jaukajiem brīžiem. Par smiekliem un prieku. Par darbu un lūgšanu. Par dalīšanos un mīlestību. Par klausīšanos un uzklausīšanu. Lai Dievs jūs visus svētī. Iespējams, tā man bija pēdējā Oāze, tāpēc aicinu saglabā kopību lūgšanā. Paldies. 🙂
Autors: Sem. E. Slišāns