„Vai mani apmierina mana dzīve? Vai esmu laimīgs savā dzīvē? Vai mani nemāc skaudība? Vai arī tā būtu mantkārība?”
Šādi un daudzi citi jautājumi mums ik pa laikam mēdz uzmākties. Būdami ērtību pārņemti, mēs bieži sūkstāmies, ka mums dzīvē neveicas, ka visi ir mūs pametuši un nevienam neesam vajadzīgi. Bieži vien tas notiek tāpēc, ka mēs meklējam kādu, kurš varētu mierināt mūsu alkas pēc žēluma atbalsta (kas mūsdienās ir populāra „slimība”) vai arī mēs esam tik ļoti piepildīti ar ārējām un iekšējām tukšībām, ka tas mums atņem visu. It kā daudz, bet tomēr maz jeb šajā gadījumā nekā.
Šajās pārdomās es pievērsīšos pazemojumam. Pazemojumam, ko mēs pazīstām kā nabadzību. Mēģināšu savas domas sakopot un izskaidrot kā esmu to iepazinis un izjutis.
Es esmu pateicīgs vienam no semināristiem, kurš mani uzaicināja doties pastorālajā projektā uz sociālo māju, kas atrodas Prūšu ielā, Ķengaragā (pastorālais projekts ir, ja tā var teikt, aktivitāte, kurā no 2.-5. kursa studenti, mācību laikā, dodas kalpot). Pēdējā laikā man daudz ir palīdzējis tas, ka neesmu iztēlojies to, kas mani varētu konkrētajā vietā sagaidīt, tāpēc manas ilūzijas netiek lauztas un es jūtos daudz labāk pēc tam. Katrā ziņā, vieta visnotaļ interesanta – sociālā māja. Iemītnieku mājvieta – 1 istabu dzīvoklis. Bērni – kā nu kuram, bet istabas lielums no tā nemainās. Vecāki – alkoholiķi, narkomāni vai arī cilvēki, kuri nonākuši trūkumā. Vide – iepriekš minētajā vecāku sadaļā viss ir atrodams.
Pazemojums! Bezpajumtniekam nav māju un viņam viss ir vienalga, bet šie cilvēki izjūt sava veida pazemojumu un nepilnību, kā rezultāts vai iemesls varētu būt iepriekš minētās atkarības. Bet tas, kas mani vairāk uztrauc ir bērni. Šajā sociālajā mājā mēs darbojamies ar bērniem. Vai mēs viņus katehizējam? Nē! Jūs varat iztēloties to, kādā ir šo bērnu (~ 4-15 gadi) ikdiena. Un cik viegli ir šādiem bērniem kaut ko stāstīt par Dievu, ja viss, ko viņi ikdienā redz ir pudeles un dūmi? Viena no Kalkutas māsām pateica perfektu atbildi jautājumam, ko darīt ar viņiem: „Just to be!” (vienkārši būt).
Šie bērni ilgojas pēc Dieva. Tas ir redzams viņos, bet lai liktu viņiem pašiem to ieraudzīt…tur tikai Dievs pats var kaut ko izdarīt, bet mums…mums ir jāatveras, lai Dievs spētu darboties. Tas ir jādara katram krietnam cilvēkam. Nav svarīgi, ir viņš vai nav kristietis. Tu esi cilvēks. Tev vajag atvērties un mīlēt otru, kas patiesībā esi tu pats!
Tieši šajā brīdī mana dvēsele sāka kliegt. Viņa man parādīja to, pēc kā es pats bieži vien alkstu. Kaut kādas mazas, niecīgas, nesvarīgas lietas. Lietas, kuras es zinu, ka man nav vajadzīgas, bet man vajag, jo citiem tās ir vai, lai arī vienkārši apmierinātu savas alkas pēc kaut kā. Bet paskatīties uz leju no saviem „augstumiem” un ieraudzīt, ka citiem, kam ir grūti pat nav maizes gabala, kurā varētu iekosties…sajutos nožēlojams…ļoti.
Zinu, ka rakstu ļoti haotiski, bet tā ir sāpīga tēma, kura, ja ar to nesaskaras ir tukša pļāpāšana. Izmantošu iespēju un vēlreiz atgādināšu sev un tiem, kas ielūkosies šais rindās – kad mēs kaut ko vēlamies…vai tiešām mums tas ir vajadzīgs? Vai mums vajag iegādāties to, kas mums jau ir? Vai mums vajag kaut ko, kas ir jauns, kamēr vecais nav vēl izlietots? Vai mums tiešām to visu vajag? Sakiet jā vai nē, bet ir cilvēki, kas pat par mazāko nieciņu pasmaidītu, kamēr mūsu vaibsti un sirds kakti paliktu klusi kā ūdeņi ziemā.
Ne visi var palīdzēt, tāpēc aicinu vismaz pieminēt šos cilvēkus savās lūgšanās. Un nav jābrauc nemaz uz Āfriku, lai ieraudzītu nabadzību un trūkumu, bet atliek tikai paiet 100m tālāk un tu redzēsi to pašu Āfrikas situāciju.
Mūsu cēlajā Baznīcā ir daudz labu piemēru, kas spētu to izskaidrot simts reižu labāk vienā teikumā kā es vairākās rindās. Lai arī šie svētie mums kalpo par piemēru (tas ir arī aicinājums iepazīties ar svēto dzīvēs, jo tur patiesi var atraust daudz pērļu) kā dzīvot un kā atteikties no lietām, kas ārēji ir skaistas, bet iekšēji nav nekāda tolka. 🙂
Autors: Sem. E. Slišāns