Vienīgi Dievs vada uz patiesu laimi
Priesteris A. Ševels MICkomentārs Labā gana svētdienai (21.04.2013)
“Garīgās dzīves teoloģijā minēti vismaz četri aspekti, kas mums var palīdzēt saprast, kāda ir Dieva griba. Tie ir Dieva Vārds, lūgšana, garīgais tēvs, iekšējais miers.
Dieva Vārds
Dieva Vārds ir mūsu dzīves stiprais pamats. Kā es lasu Svētos Rakstus? Vai es, lasot un apcerot Dieva Vārdu, meklēju tajā Viņa gribu? Baznīcas tēvi Bībeli sauca par “Svēto Garu vārdos” un aicināja to lasīt ar sirdi, apcerēt, klausīties un jautāt: “Kā šodien šis Vārds skaidro manu dzīvi?” Svētie Raksti nav maģiska grāmata, kurā meklējam to, kas mūs interesē, tie ir dzīvais Dieva Vārds, kas uzrunā, vada un veido mūsu dzīvi. Kad ieraudzīsi savu dzīvi Dieva Vārda gaismā un atklāsi savu patieso identitāti, tad sātans zaudēs varu pār tevi. Taču, ja tu Svētos Rakstus nelasi un nepieņem, ja tie neskaidro tavu dzīvi, tad tie tev nav Dieva Vārds.
Dieva Vārds ir mūsu dzīves stiprais pamats. Kā es lasu Svētos Rakstus? Vai es, lasot un apcerot Dieva Vārdu, meklēju tajā Viņa gribu? Baznīcas tēvi Bībeli sauca par “Svēto Garu vārdos” un aicināja to lasīt ar sirdi, apcerēt, klausīties un jautāt: “Kā šodien šis Vārds skaidro manu dzīvi?” Svētie Raksti nav maģiska grāmata, kurā meklējam to, kas mūs interesē, tie ir dzīvais Dieva Vārds, kas uzrunā, vada un veido mūsu dzīvi. Kad ieraudzīsi savu dzīvi Dieva Vārda gaismā un atklāsi savu patieso identitāti, tad sātans zaudēs varu pār tevi. Taču, ja tu Svētos Rakstus nelasi un nepieņem, ja tie neskaidro tavu dzīvi, tad tie tev nav Dieva Vārds.
“Kaujamo un ēdamo upuri Tu neesi gribējis, bet esi atvēris man ausis; dedzināmo un gandarīšanas upuri Tu neesi prasījis, tad es sacīju: “Lūk, es nāku.” Grāmatas tīstoklī ir rakstīts par mani. Pildīt Tavu gribu, mans Dievs, es vēlos, un Tavs likums ir manā sirdī.” (Ps 40, 7-9) Dāvids šajā psalmā atklāja ļoti svarīgu patiesību: Bībelē par viņu ir viss uzrakstīts. Svētie Raksti no Radīšanas līdz pat Atklāsmes grāmatai stāsta par manu dzīvi. Tātad bez Bībeles es nevaru saprast pats sevi un atklāt savu aicinājumu, kā arī nevaru saprast ne Kristus noslēpumu, ne arī veidot tuvas attiecības ar Dievu. Taču ir kāds būtisks nosacījums: “Tu esi atvēris man ausis.” Atvērtas ausis nozīmē saprast to, ko ik dienas Dievs mums saka ar Svēto Rakstu, sirdsapziņas un visu dzīves notikumu starpniecību un kā tajos atklāj savu gribu. Ja Dievs mums nav atdarījis ausis, tad kā gan mēs lai atklājam un izpildām Viņa gribu? Tāpēc vispirms mācīsimies klausīties, ko Dievs mums saka ar Svēto Rakstu starpniecību!
Lūgšana
Bez lūgšanas nav iespējams būt pazemīgam Dieva priekšā un izpildīt Viņa gribu. Kā bez maizes nomirst miesa, tā bez lūgšanas, bez Dieva nomirst dvēsele. Iedomīgs cilvēks nekad nelūdzas, jo viņš pats ir dievs un dara tikai to, ko vēlas. Bez lūgšanas nevar dzīvot arī cilvēka sirds. Katoliskās Baznīcas katehismā mēs atrodam zīmīgu lūgšanu definīciju: tā ir “atjaunotas sirds dzīve” (KBK 2697). Ja tu gribi, lai tev būtu atjaunota sirds, kas ir pazemīga un padevīga Dievam, tad katru dienu atrodi brīdi ļoti personiskai klusai lūgšanai. Tās laikā neskaties uz sevi, savām problēmām, bet uzlūko (kontemplē) Jēzus vaigu, runā ar Viņu, esi ar Viņu klusumā, klausies Viņā un darbojies kopā ar Viņu. Benedikts XVI savā pirmajā enciklikā Deus Caritas est rakstīja: “Kristietis, kas lūdzas, negrib izmainīt Dieva plānus vai koriģēt to, ko Dievs paredzējis. Viņš ilgojas pēc kā vairāk – pēc tikšanās ar Jēzus Kristus Tēvu, lūdzot, lai Tēvs būtu klātesošs viņā un viņa darbā ar Svētā Gara iepriecinājumu.” (37) Lasot Svētos Rakstus un lūdzoties, veidojas dialogs ar Kristu, kas mūs dara par saviem draugiem: “Palieciet manī, kā Es – jūsos.” (Jņ 15, 4) Šīs abpusējās attiecības ir pati kristīgās dzīves būtība un ikviena īsta aicinājuma nosacījums.
Bez lūgšanas nav iespējams būt pazemīgam Dieva priekšā un izpildīt Viņa gribu. Kā bez maizes nomirst miesa, tā bez lūgšanas, bez Dieva nomirst dvēsele. Iedomīgs cilvēks nekad nelūdzas, jo viņš pats ir dievs un dara tikai to, ko vēlas. Bez lūgšanas nevar dzīvot arī cilvēka sirds. Katoliskās Baznīcas katehismā mēs atrodam zīmīgu lūgšanu definīciju: tā ir “atjaunotas sirds dzīve” (KBK 2697). Ja tu gribi, lai tev būtu atjaunota sirds, kas ir pazemīga un padevīga Dievam, tad katru dienu atrodi brīdi ļoti personiskai klusai lūgšanai. Tās laikā neskaties uz sevi, savām problēmām, bet uzlūko (kontemplē) Jēzus vaigu, runā ar Viņu, esi ar Viņu klusumā, klausies Viņā un darbojies kopā ar Viņu. Benedikts XVI savā pirmajā enciklikā Deus Caritas est rakstīja: “Kristietis, kas lūdzas, negrib izmainīt Dieva plānus vai koriģēt to, ko Dievs paredzējis. Viņš ilgojas pēc kā vairāk – pēc tikšanās ar Jēzus Kristus Tēvu, lūdzot, lai Tēvs būtu klātesošs viņā un viņa darbā ar Svētā Gara iepriecinājumu.” (37) Lasot Svētos Rakstus un lūdzoties, veidojas dialogs ar Kristu, kas mūs dara par saviem draugiem: “Palieciet manī, kā Es – jūsos.” (Jņ 15, 4) Šīs abpusējās attiecības ir pati kristīgās dzīves būtība un ikviena īsta aicinājuma nosacījums.
Garīgais tēvs
Cilvēks, kas vēlas atklāt savu aicinājumu un padziļināt garīgo dzīvi, drīz vien nonāk pie secinājuma, ka viņam ir vajadzīgs garīgais vadītājs vai pastāvīgs biktstēvs. Kaut arī mēs apzināmies, ka garīgās dzīves avots un vadītājs ir pats Dievs, tomēr garīgai izaugsmei ir nepieciešama otra cilvēka garīgā pieredze, liecība un Baznīcas autoritāte, kas apstiprina, vai tas, ko mēs uzskatām par Dieva iedvesmu, tiešām ir no Dieva vai varbūt mūsu ambīciju izpausme vai ļaunā gara viltība. Svētā Terēze no Avilas ir stāstījusi par to, cik lielus zaudējumus garīgajā dzīvē viņai nācās piedzīvot tāpēc, ka divdesmit gadus viņai nebija garīgās vadības. Tuksneša tēvi sacīja, ka priesterim grēksūdzē jārunā par saviem grēkiem, bet garīgajam tēvam – par savām jūtām. Kāpēc par jūtām? Jo tieši jūtas ir zīmes, pateicoties kurām varam iepazīt Dieva gribu attiecībā uz mums. Jau pati mūsu jūtu vārdiska atklāšana palīdz tās labāk saprast un iepazīt sevi.
Garīgās vadīšanas būtība nav veidot sirsnīgas emocionālas attiecības ar garīgo tēvu, bet saņemt garīgo palīdzību, kas stiprinātu mūsu dialogu ar Dievu. Garīgā vadītāja nozīmi varētu salīdzināt ar nozīmi, kāda bija Jānim Kristītājam attiecībā uz Jēzu: “Viņam [Jēzum] vajag augt, bet man iet mazumā.” (Jņ 3, 30) Garīgās vadības procesā garīgajam tēvam “jāiet mazumā”, bet cilvēkam, ko viņš vada, jāaug ticībā, uzticīgā Dieva gribas pildīšanā un draudzībā ar Jēzu. Tikai tas, kas pats personiski ir piedzīvojis sastapšanos ar Kristu, var patiesi saprast Dieva gribu un arī savu aicinājumu.
Cilvēks, kas vēlas atklāt savu aicinājumu un padziļināt garīgo dzīvi, drīz vien nonāk pie secinājuma, ka viņam ir vajadzīgs garīgais vadītājs vai pastāvīgs biktstēvs. Kaut arī mēs apzināmies, ka garīgās dzīves avots un vadītājs ir pats Dievs, tomēr garīgai izaugsmei ir nepieciešama otra cilvēka garīgā pieredze, liecība un Baznīcas autoritāte, kas apstiprina, vai tas, ko mēs uzskatām par Dieva iedvesmu, tiešām ir no Dieva vai varbūt mūsu ambīciju izpausme vai ļaunā gara viltība. Svētā Terēze no Avilas ir stāstījusi par to, cik lielus zaudējumus garīgajā dzīvē viņai nācās piedzīvot tāpēc, ka divdesmit gadus viņai nebija garīgās vadības. Tuksneša tēvi sacīja, ka priesterim grēksūdzē jārunā par saviem grēkiem, bet garīgajam tēvam – par savām jūtām. Kāpēc par jūtām? Jo tieši jūtas ir zīmes, pateicoties kurām varam iepazīt Dieva gribu attiecībā uz mums. Jau pati mūsu jūtu vārdiska atklāšana palīdz tās labāk saprast un iepazīt sevi.
Garīgās vadīšanas būtība nav veidot sirsnīgas emocionālas attiecības ar garīgo tēvu, bet saņemt garīgo palīdzību, kas stiprinātu mūsu dialogu ar Dievu. Garīgā vadītāja nozīmi varētu salīdzināt ar nozīmi, kāda bija Jānim Kristītājam attiecībā uz Jēzu: “Viņam [Jēzum] vajag augt, bet man iet mazumā.” (Jņ 3, 30) Garīgās vadības procesā garīgajam tēvam “jāiet mazumā”, bet cilvēkam, ko viņš vada, jāaug ticībā, uzticīgā Dieva gribas pildīšanā un draudzībā ar Jēzu. Tikai tas, kas pats personiski ir piedzīvojis sastapšanos ar Kristu, var patiesi saprast Dieva gribu un arī savu aicinājumu.
Iekšējais miers
Bieži vien cilvēki domā, ka mieru viņi var panākt paši saviem spēkiem, tāpēc ļaujas kārdinājumam meklēt to nevis pie Dieva, bet gan materiālajās lietās, naudā, panākumos, citu izteiktajā atzinībā vai novērtējumā. Cilvēks ir radīts tā, ka patiesu drošības izjūtu, mīlestību un dzīvību viņš var rast vienīgi Dievā. Dzīvot nozīmē mīlēt un būt mīlētam. Ja cilvēks nevienam nav vajadzīgs un jūtas nemīlēts, viņš piedzīvo elles mokas. Kristietim spēku doties dzīvē uz priekšu sniedz apziņa, ka Dievs ir kopā ar viņu. Pat ja viņš piedzīvo grūtības, pārbaudījumus, slimības, dažādas ciešanas un pazemojumus, viņš zina, ka Dievs viņu mīl un rūpējas par viņu. Šī Dieva mīlestība ir īsta un pastāvīga miera avots. Mūsu laime nav atkarīga no veselības, naudas, prestiža, labi atalgota darba vai ģimenes, bet gan no tā, ka Dievs mūs mīl un pieņem tādus, kādi esam.
Ja tu esi meklējis Dieva gribu Svētajos Rakstos un lūgšanā, ja garīgais tēvs ar Baznīcas autoritāti to ir apliecinājis, tad kā Svētā Gara apstiprinājumu tu saņem iekšējo mieru, kuru nekādi ārējie apstākļi nevar apslāpēt vai atņemt. Pildot Dieva gribu un īstenojot savu aicinājumu, tava dzīve kļūs pilnvērtīga, jo vienīgi Dievs tevi vada uz patiesu laimi.”
Bieži vien cilvēki domā, ka mieru viņi var panākt paši saviem spēkiem, tāpēc ļaujas kārdinājumam meklēt to nevis pie Dieva, bet gan materiālajās lietās, naudā, panākumos, citu izteiktajā atzinībā vai novērtējumā. Cilvēks ir radīts tā, ka patiesu drošības izjūtu, mīlestību un dzīvību viņš var rast vienīgi Dievā. Dzīvot nozīmē mīlēt un būt mīlētam. Ja cilvēks nevienam nav vajadzīgs un jūtas nemīlēts, viņš piedzīvo elles mokas. Kristietim spēku doties dzīvē uz priekšu sniedz apziņa, ka Dievs ir kopā ar viņu. Pat ja viņš piedzīvo grūtības, pārbaudījumus, slimības, dažādas ciešanas un pazemojumus, viņš zina, ka Dievs viņu mīl un rūpējas par viņu. Šī Dieva mīlestība ir īsta un pastāvīga miera avots. Mūsu laime nav atkarīga no veselības, naudas, prestiža, labi atalgota darba vai ģimenes, bet gan no tā, ka Dievs mūs mīl un pieņem tādus, kādi esam.
Ja tu esi meklējis Dieva gribu Svētajos Rakstos un lūgšanā, ja garīgais tēvs ar Baznīcas autoritāti to ir apliecinājis, tad kā Svētā Gara apstiprinājumu tu saņem iekšējo mieru, kuru nekādi ārējie apstākļi nevar apslāpēt vai atņemt. Pildot Dieva gribu un īstenojot savu aicinājumu, tava dzīve kļūs pilnvērtīga, jo vienīgi Dievs tevi vada uz patiesu laimi.”
Pilno raksta variantu meklējiet šeit – Katedrāle.lv