„Mana sirds nebūt nav lepna, un es neceļu acis augstu.” Bieži šo daļu mēs uztveram pārāk burtiski un paliekam mazi un pelēki „pazemības” vārdā. Bet Kungs pats paskaidro, ka lepnība slēpjas nevis savu dāvanu atzīšanā un cildināšanā, bet „lietās, kas man par lielu un brīnumainu.”
Ja daudz zinu – nav jākaunas par to un teikt: „es daudz zinu”, ja esmu ar līdera dotībām – nav jākaunas teikt „esmu līderis”. Līdzīgi nav jākaunas teikt „esmu labs matemātiķis, draugs, gramatiķis utt.”, ja vien tas atbilst patiesībai. Jo patiesība Dievam nevar būt nepatīkama!
Robeža starp lepnību un pazemību ir patiesība par savu talantu un trūkumu robežu apzināšanos.
Kungs necieš nepatiesību kā lepnībā tā viltus pazemībā, kas ir savu reālo spēju mazvērtēšana, jo abos gadījumos stāja neatspoguļo realitāti.
Raksta autors: sem. K. Oliņš