Dārgie brāļi un māsas,
Pagājušotrešdien esrunāju parlūgšanu pirmajāAtklāsmes grāmatasdaļā. Šodienapskatīsim otrogrāmatas daļu.Kamēr pirmajādaļā lūgšanatiecas uzBaznīcas iekšējodzīvi, tadotrajā daļāuzmanība aptvervisu pasauli;Baznīca tačuceļo vēsturē,pieder taisaskaņā arDieva plānu.Sapulce, kuraklausoties Jāņavēstī, kā tostādīja priekšārunātājs, ir nojauna atklājusisavu pienākumuiesaistīties Dievavalstības attīstīšanākā „Dieva unKristus priesteriem” (atkl 20:6; sal1:5; 5:10), iratvērta cilvēkupasaulei. Un šeitparādās dividzīves veidikopīgās dialektiskāsattiecībās. Pirmovarētu definētkā „Kristussistēmu”,kurai sapulce irlaimīga piederēt,un otru – kā„valstībai underībai pretējupasaulīgu sistēmu,kas darbojasietekmējoties noĻaunā”, kuršar vīriešu unsieviešu maldināšanucenšas radītpasauli, kura irpretēja tai,kādu to vēlasKristus un Dievs(sal. PontifikālāBibliskā komisija,Bibbia eMorale. Radicibibliche dell’agiarecristiano,70). Tātadsapulcei ir jābūtspējīgai labiizprast vēsturi,mācoties izšķirtnotikumus articību, laisadarbotos ar tāsgaitu Dievavalstības izplatīšanā.Un šis izpratnesun izšķiršanasdarbs kopā ardarbošanos irsaistīts arlūgšanu.
Pirmkārtpēc uzstājīgaKristus aicinājuma,kurš izskanseptiņas reizespirmajā Atklāsmesgrāmatas daļā:„tas, kuram irausis, laiklausās, ko Garssaka Baznīcām” (Atkl 2:7, 11,17, 29; 3:6,13, 22), sapulceir aicinātapietuvoties debesīm,lai redzēturealitāti arDieva acīm; unšeit no jaunaatklājam trīssimbolus, atsauces,no kurām aizsāktvēstures izpratni:Dieva troni, Jēruun grāmatu (sal.Atkl 4:1 – 5:14).
Pirmaissimbols irtronis, uz kurakāds irnosēdināts, kuruJānis neraksturo,jo tas irpāri jebkādaicilvēciskas attēlošanasiespējai. Jānisvar vienīgi dotmājienu par tāskaistuma apziņuun prieku, koviņš tāpriekšā izjūt.Šī noslēpumainābūtne ir Dievs,visvarenais Dievs,kurš nepaliekieslēgts debesīs,bet padara sevituvu cilvēkam,nodibinot derībuar viņu;neizskaidrojamā, betpatiesā veidāDievs padara savubalsi, kurusimbolizē pērkonsun zibens,dzirdamu vēsturē.Ir dažādi tēli,kas parādās apDieva troni, tādikā divdesmitčetri vecākieun četras dzīvāsradības, kurasnepārtraukti slavēvienīgo vēsturesKungu. Tātadpirmais simbolsir tronis.
Otrssimbols irgrāmata, kassatur Dieva plānupar notikumiem uncilvēkiem; tasir ciešiaizzīmogots arseptiņiem zīmogiemun neviens tonevar izlasīt.Šīs cilvēciskāsnespējas priekšāizprast Dievanodomu Jānis jūtlielas skumjas,kas liek viņamraudāt. Tomērir arī līdzeklispret šo cilvēkaapjukumam vēsturesnoslēpuma priekšā:kāds ir spējīgsatvērt šogrāmatu un toizskaidrot.
Unšeit parādāstrešais simbols:Kristus, Krustaupurī nokautaisJērs, kas tomērstāv kājās – tā ir Viņaaugšāmcelšanās zīme.Un tieši šisJērs, mirušaisun augšāmceltaisKristus vienu pēcotra atverzīmogus unatklāj Dievaplānu, pilnīgovēstures jēgu.
Košie simbolinozīmē? Viņimums atgādinapar ceļu, kasejams, lai spētuizzināt vēsturesun mūsu pašudzīves notikumos.Paceļot mūsuskatienu uz DievaDebesīm, patstāvīgāsattiecībās arKristu atverotsavas sirdis unprātus viņampersonīgā unkopienas lūgšanā,mēs mācāmiessaskatīt lietasjaunā gaismā unsaprast topatieso nozīmi.Lūgšana ir, tāsakot, atvērtslogs, kas ļaujvērst skatu uzDievu, ne tikaiatcerēties galamērķi,uz kuru mumsjāvirzās, betarī atļaujDieva gribaiizgaismot mūsusvētceļojumu uzzemes un palīdzto izdzīvot ardegsmi unuzupurēšanos.
KāKungs vadakristiešu kopienuuz dziļākuvēstures izprašanu?Vispirms aicinotmūs pārdomāttagadni, ko mēsdzīvojam īstenībā.Jērs atverpirmos četrusruļļa zīmogusun Baznīca redzpasauli, kurā tāatrodas, pasauli,kurā ir dažādinegatīvi elementi.Tur ir ļaunivīriešu unsieviešu darbi,tādi kāvardarbība, kasrodas no vēlmesiegūt, dominētvienam pār otru,ejot pat līdzpašiznīcināšanai (otraiszīmogs); vai arīnetaisnība, kadcilvēki neievērotiem dotoslikumus (trešaiszīmogs). Šiemtiek pievienotiļaunumi, kurusnākas ciestcilvēkiem, tādikā nāve,izsalkums unslimība (ceturtaiszīmogs).
Baznīcaskopiena visu šotik ļotidramatisko situācijupriekšā iraicināta nekadnezaudēt cerību,stingri ticēt,ka Ļaunāšķietamā visvarenībanobāl patiesāsvisvarenības priekšā,kura piemītDievam. Unpirmais zīmogs,ko atver Jērs,satur šo pašuvēsti. Jānisstāsta: „esredzēju un, lūk,balts zirgs untanī jātnieks,kam bijašaujamais loks;un viņam bijadots kronis, unviņš uzvarēdamsgāja laiuzvarētu” (Atkl6:2). Cilvēkavēsturē irienācis Dievaspēks, kurš varne tikailīdzsvarot ļaunumu,bet pat touzvarēt. Baltākrāsa atgādinaaugšāmcelšanos: Dievstik ļoti irtuvojies, ka Viņšnonāca nāvestumsā, lai toizgaismotu arsavas dievišķāsdzīves diženumu;Viņš uzņēmāsuz sevis pasaulesļaunumu, laiattīrītu to arsavas mīlestībasuguni.
Kāmēs tajā visāvaram attīstītkristiešu realitātesizpratni? Atklāsmesgrāmata mumssaka, ka lūgšanašo gaismas undziļās cerībasskatījumu nododkatram no mumsun mūsukopienām: tāaicina mūsneļaut ļaunumamuzveikt mūs, betuzveikt ļaunumuar labo, uzlūkotkrustā sisto unaugšāmcelto Kristu,kurš apvieno mūsar savu uzvaru.Baznīca dzīvovēsturē, tānenoslēdzas patisevī, betdrošsirdīgi turpinasavu ceļojumucauri grūtībāmun ciešanām,pārliecinoši apliecinot,ka beigāsļaunais neuzvarlabo, ka tumsanenoslēpj Dievaspožumu. Tas irsvarīgs atgādinājumsmums; kāKristieši mēsnekad nedrīkstambūt pesimistiski;mēs labi zinām,ka mūsu dzīvesceļā biežisastopam vardarbību,melus, naidu unvajāšanu, bettas nespēj mumslaupīt drosmi.Lūgšana mācamūs, pāri visamsaskatīt Dievazīmes, Viņaklātbūtni unViņa darbību;galu galā, laimēs paši būtupar labestībasgaismu, kasizplata cerībuun parāda, kauzvara piederDievam.
Šādsskatījums virzauz lielākuslavēšanu unpateikšanos Dievamun Jēram:divdesmit četrivecākie unčetras dzīvāsradības kopādzied „jaunodziesmu”, kuracildina darbu, koveicis KristusJērs, kurš„visu darīsjaunu” (Atkl21:5). Tomēr šīatjaunošana vispirmsir dāvana, kurujāizlūdz. Unšeit mēsatrodam vēlvienu elementu,kuram jāraksturolūgšanu: lūgtKungu neatlaidīgi,lai nāk Viņavalstība, laicilvēka sirdsbūtu paklausīgaDieva valdīšanaiun lai tāir Viņa griba,kas vada ganmūsu dzīvi, ganpasaules dzīvi.
Atklāsmesgrāmatas skatījumāšis lūgums irattēlots arsvarīgu uzsvaru:„divdesmit četrivecākie” un„četras dzīvāsbūtnes” tursavās rokāskopā ar arfām,kas pavada viņudziesmu, „zeltakausus pilnus arvīrāku” (5:8a),kuras, kā tālākir paskaidrots,„ir svētolūgšanas” (5:8b),proti, tolūgšanas, kurijau nonākušipie Dieva, betarī mūsu visu,kuri turpināmceļu. Un mēsredzam Dievatroņa priekšāeņģeli turotrokā zeltakvēpināmo trauku,kurā viņšturpina bērtkvēpināmās zāles,kuras ir mūsulūgšanas, kurusaldā smaržalīdz ar lūgšanāmpaceļas pieDieva (sal. Atkl8: 1 – 4).Tas ir simbols,kas mums pastāstakā visas mūsulūgšanas – arvisu iespējamoierobežotību, piepūli,nabadzību, sausumuun nepilnību,kas tām varbūt – ir, tāsakot, attīrītasun sasniedz Dievasirdi. Citiemvārdiem sakot,mēs varam būtdroši, kanepastāv liekasvai veltīgaslūgšanas; nevienalūgšana netieknoniecināta. Unlūgšanas tiekuzklausītas, pat,ja dažreizatbilde irnoslēpumaina, joDievs irMīlestība unbezgalīga Žēlastība.„Eņģelis”,raksta Jānis,„paņēma kvēpināmotrauku unpiepildīja to aruguni no altāraun meta touz zemi; unparādījās pērkonagrāvieni, skaļasbalsis, zibensuzplaiksnījumi unzemestrīce” (Atkl8:5). Šīlīdzība nozīmēto, ka Dievsnav vienaldzīgspret mūsulūgumiem, viņšiesaistās unliek just savuspēku, sadzirdētsavu balsi uzzemes, viņšsadrebina unsatricina Ļaunoiekārtu. Bieži,kad mēskonfrontējamies arļaunumu, mums irsajūta, ka esamnespēcīgi, bettieši mūsulūgšanas irpirmā unvisefektīvākā atbilde,kādu varam viendot un tāsstiprina mūsuikdienas pūliņusizplatīt labo.Dieva spēkspadara mūsuvājumu auglīgu(sal. Rom 8:26 – 27).
Esvēlos noslēgt,atsaucoties uznoslēguma dialogu(sal. Atkl 22:6 – 21). Jēzuspāris reizesatkārto: „Raugi,Es nāku drīz” (Atkl 22: 7,12). Šisapgalvojums netikai norāda uzto, kas gaidāmsnākotnē laikubeigās, bet arīuz tagadni: Jēzusnāk, viņš mājotajos, kas ticViņam un uzņemViņu. SvētāGara vadībāsapulce tadatkārto Jēzumneatlaidīgu aicinājumu,lai Viņš kļūstmums tuvāks:„nāc” (Atkl22: 17a). Tāir kā „Līgava” (22: 17), kurakvēli ilgojaspēc laulībaspilnības. Aicinājumsatkārtojas trešoreizi: „Amen.Nāc, Kungs Jēzu” (22: 20b); unrunātājs nobeidzar vārdiem, kuriparāda šīsklātbūtnes nozīmi:„ Kunga Jēzusžēlastība laiir ar visiem” (22: 21).
Atklāsmesgrāmata, neskatotiesuz tās simbolusarežģītību, iesaistamūs ārkārtīgibagātā lūgšanā,kuras dēļ arīmēs klausāmies,pielūdzam, pateicamies,kontemplējam Kunguun lūdzam Viņampiedošanu. Tāsstruktūra, kāizcilai kopienasliturģiskai lūgšanai,ir arī spēcīgsaicinājums atpazītEuharistijas neparastoun pārveidojošospēku. Essevišķi vēlosmudināt būtuzticīgiem svētdienasMisei Kungadienā, svētdienai,kas ir patiesaisnedēļas centrs!Lūgšanas bagātībaAtklāsmes grāmatāir līdzīgadārgakmenim, kuršir daudzšķautnains,bet kura vērtībair atkarīga notā vienīgāscentrālās sirdstīrības. Līdzīgilūgšanu raisošāsformas, kuras mēssastopam Atklāsmesgrāmatā liekmirdzēt unikālajaiun neaprakstāmajaiJēzus Kristusvērtībai.