Kaut kad pavasarī satikos ar brāli, runājām par šādām tādām lietām, par draugiem un tādā sakarībā man brālis iedod mazu grāmatiņu par draudzību palasīt – drīzāk tādu kā bukletu. Viņam to iedeva kāds cits un kas zin, kas tam „kādam citam” to bija iedevis u.t.t.
Tā kā grāmatiņa maza, nokopēju to sev, oriģinālu atdodu atpakaļ brālim, bet pie lasīšanas pieķēros tik tagad. Laba! Tiešām! Sākumā gribēju vienkārši padalīties ar šajā grāmatā gūtajiem iespaidiem un iedvesmām. Bet tā kā tās apjoms ir tiešām maz, tad nolēmu to vienkārši pārtulkot (jo sarakstīta angliski) un nopublicēt šajā blogā, lai tad jūs varat izdarīt paši savus secinājumus, bez mana piejaukuma.
Tātad grāmatas autors ir F. Salinas. Grāmatas nosaukums „Friendship”. Izdevējs „Scepter booklets”. Grāmatai ir Nihil Obstat un Ņujorkas arhidiecēzes Ģenerālvikāra Jozefa T. O’ Kīfa (Joseph T. O’Keefe) imprimatur (nav nekas pret Baznīcas mācību). Izdota 1980. gada 19. Septembrī.
Grāmatas pirmā nodaļa:
Draudzība rodas, kad cilvēki dalās vienās un tajās pašās interesēs: atrast draugu nozīmē atrast kādu, kurš uz lietām raugās tā pat kā mēs. Draugs ir īsts dārgums un, kā Svētie Raksti saka, kur ir tava bagātība, tur ir tava sirds. Draudzība ir veids kā izrādīt mīlestību. Mums vajag draugus; viņi nav tikai izdevīga ērtība. „Bēdas vientulim! Kad viņš krīt, kas viņam palīdzēs piecelties?”.1
Dažreiz mēs iedomājamies, vai gadījumā nebūtu labāk, ka tev neviens nav vajadzīgs? Fakts, ka mīlestība pastāv vairāk došanā nekā ņemšanā, ir dziļi iesakņots mūsos. Mums ir jāmīl, jo mums ir vajadzīga mīlestība, citu pieķeršanās. Dievs, kurš ir visas realitātes, visa labuma, visas mīlestības avots, nesaņem neko, kas būtu ārpus viņa paša. Viņš ir visa avots! Mēs gan ne: mums pastāvīgi ir nepieciešama mīlestība. Mums ir vajadzīgs citu atbalsts, kuri uztur pašu mūsu eksistenci. Mums vajag kādu, kas mūs mīl jo esam, eksistējam, vienkārši tādus, kādi esam.
Cilvēks pēc dabas ir atvērts attīstībai. Atvērts Dievam, atvērts citiem. Ar vajadzībām, nepabeigts, papildināms un nepilnīgs. Draudzība piepilda šīs vajadzības. Nav tādas lietas kā pašradījies cilvēks. Tad kādēļ mēs nelabprātīgi un svārstīgi atzīstamies vajadzībā tikt citu mīlētiem? Pats Dievs ir vēlējies izmantot citus cilvēkus, lai, sadarbojoties ar viņu, glābtu mūs. Galīgais un pats pirmais mūsu eksistences iemesls ir Dieva mīlestība: Dieva mīlestība pret mums. Bet zināt šo patiesību teorētiski ir nepietiekami. Šim faktam vajag pārņemt visu mūsu dzīvi. Cilvēks, kas nemīl savu brāli, kuru redz, runā melus sakot, ka mīl Dievu, kuru neredz, mums atklāj Raksti (sal. 1 Jņ 4:20). Tā pat nav iespējams neviltoti mīlēt radības, nemīlot to Radītāju.
Katrs cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Katrā cilvēkā mēs varam atrast vismaz to pamatlabumu un no tā izrietošo pievilcību, ja mēs vienkārši atzīstam faktu, ka viņš ir radīts pēc dievišķa attēla. Pašā cilvēka klātbūtnē vien mums vajag izturēties ar cieņu, pat tad, ja viņa uzskati atšķiras no mūsējiem. „Katrā cilvēkā mēs tiekam nolikti priekšā iemiesotam garam, katrā cilvēkā cieš cita radība, katrā cilvēkā Pestītājs ir krustāsists.”2
Turpinājums: “Draudzība”
1 Citāts ņemts no Mācību teicēja grāmatas 4. nodaļas 10. panta. Vēl šī grāmata tiek saukta Salamans mācītājs vai Ekleziastses