–>
Pēdēja laikā, ejot cauri slimībai, manī radās jautājums par to, kur slēpjas patiess spēks un kas īsti ir spēks.
Nešaubos, ka mēs katrs zinām kaut ko par spēku kā fizikas terminu un spēku kā vienu no cilvēka fiziskajām īpašībām/spējām, bet es tomēr vēlos akcentēt to spēku, kuru smeļas tie, kas ir pazuduši, kas meklē patiesību, kas meklē mieru un izlīgumu.
Kāpēc mums tas būtu jādara – meklēt spēku Dievā vai kāpēc mums pie Viņa vispār būtu jāvēršas?
„Neviens nav svēts, kā vien Kungs, neviens nav Tev līdzīgs; nav citas klints, kā vien mūsu Dievs.” [1.Sam 2,2]
Svētajos Rakstos mēs lasām, ka nav neviena, kas būtu kaut nedaudz līdzīgs Dievam. Nav citas klints, nav nekā spēcīgāka un varenāka. Mēs esam aicināti tuvoties Dievam, jo tieši to Viņš gaida – to, ka Viņa bērni nāk pie Tēva.
Vienā no „Alfas” lekcijām es dzirdēju kaut ko ļoti skaistu. Jautājums bija: „Ar ko atšķiras kristietība no visām pārējām reliģijām?” – atbilde bija: „attiecības!” Tā ir tik liela vērtība, ka mēs varam veidot attiecības ar savu Radītāju. Tāpat mums ir dota ticības dāvana, kas ļauj mums atzīt Dievu par mūsu Kungu un saukt pēc palīdzības.
„Kad viņi atkal raidīja savus saucienus pēc Tevis, Tu paklausīji no debesīm, un daudzas reizes Tu viņus izglābi Savā lielajā žēlastībā.” [Neh 9, 28c]
Patiesi daudz reižu mēs esam uzklausīti. Mēs tiekam uzklausīti savā nespēkā. Un tieši šajā brīdī parādās Dieva spēks – caur to, ka mēs kā cilvēki neko paši nevaram izdarīt. Mūsu avots ir Kristus:
„Jo tāpēc, ka Viņš cietis un ticis kārdināts, Viņš spējīgs palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” [Ebr 2, 18]
Grūtību brīžos mēs bieži vien krītam izmisumā, bet mums jāatceras, ka tieši šajā brīdī Kungs ir vistuvāk, jo Viņš mūs atbrīvoja caur ciešanām un ciešanās mēs vienojamies ar Viņu un tādā veidā varam Viņu tuvāk iepazīt, veidot attiecības.
Paļāvība, uzticība, ticība, lūgšana = iedarbīga formula, lai smeltos spēku no patiesā avota – Kristus.
Autors: Sem. Emīls Slišans