Vārdsienāca pasaulē…
Vienotsar cilvēkiem
Jēzus Kristus ieņemšana un piedzimšana – Viņa iemiesošanās ir notikums, kuru nevar palaist garām pārdomās par savas dzīves jēgu un mērķi. Šis fakts pārmaina visas cilvēces un katra cilvēka vēstures gaitu. Tas ir būtisks īpaši tad, kad laiku pa laikam uzmācasmokoši jautājumi par to, kas esmu un kādēļ dzīvoju. Dažreiz dzīves situācijas pieprasa to, lai mēs nevilcinoties pieņemtu šos jautājumus un atrastu uz tiem atbildes. Pārdomas par faktu, ka Dievs kļūst cilvēks, dod mums svarīgas norādes…
Baznīcas Tradīcija vienmēr glabāja to, ka iemiesošanās brīdī Jēzus Kristus noslēpumainā veidā, bet ne mazāk reāli, savienojās ar katru cilvēku. Nekādā veidā Viņu vairs nevar atvienot no cilvēku dzimtas. Kristū caur iemiesošanos cilvēciskā daba tika paaugstināta (sal. ”Gaudium et spes”, 22). Šī paaugstināšana nepastāv tikai Viņā, bet personās visos laikos un vietās. Jo Dieva Dēls nekad neatvienojās no sava cilvēciskuma. Tātad katrs, pat visvairāk attālinājies no Dieva cilvēks, ir savienots ar Viņu, pateicoties tam, ka ir cilvēks. Katrs ir ievadīts Dieva žēlastības, kas paaugstina cilvēcisko dabu, darbības lokā.
PilnībāCilvēks
Jēzus cilvēcība ir pilnīga: Viņš ir pilnīgs Cilvēks. Šis apzīmējums runā arī par pilnīgu Viņa solidaritāti ar mums, konkrētiem cilvēkiem. No tā izriet, ka Kristus cilvēciskā noslēpuma pazīšanā, tiešs atskaites punkts ir mūsu cilvēciskais stāvoklis kopā ar tā apstākļiem. […] Šo iemiesošanās radikālismu dziļāk pētīja sv. Augustīns, studējot Psalmu grāmatu savā milzīgajā darbā ”Enarrationes in Psalmos”.Pateicoties Psalmiem, viņš saprata, cik radikāls solis Dievam bija kļūt par cilvēku. Jau pirms svētā Augustīna svētais Atanāzijs Lielais apgalvoja:
”kas steidzaspie tikumiem un gribpazīt mūsu Pestītājašīs zemes dzīvi, tas laivispirms lasa no SvētajiemRakstiem Psalmus, lai viņaacu priekšā būtu patiessdvēseles saviļņojums uncaur šo vārdu lasīšanuviņš sevi veidotu unceltu” (”Ad Marcellinum”,13).
Psalmus nepieciešamas lasīt pat pirms Evaņģēlijiem. Tie dod ieskatu Jēzus iekšējā dzīvē.
Pirmie kristieši ne tikai lūdzās ar Psalmiem kā Jēzus. Viņi redzēja Psalmos Jēzu, kurš lūdzas, pārdzīvoja tajos Viņa Noslēpumu un, kā Augšāmcēlušās Miesas locekļi, arī paši savu noslēpumu. Iemiesošanās nozīmē arī to, ka Kristus pieņēma mūsu vārdus par savējiem. Visus vārdus! Psaltērijs tomēr ietver sevī galēju eksistenciālo cilvēka stāvokļu ekspresiju: prieku un sarūgtinājumu, godināšanu un vainas sajūtu utt. Lai saprastu, kā Kristus – Dievs varēja izteikt visus Psalmu vārdus, svētais Augustīns lietoja izteicienu transfiguravit nosin se. To varētu tulkot kā ”padarīja klātesošu, parādīja mūsu esamības realitāti Viņā, pārveidoja mūs Sevī”. Kristus par savējo padarīja cilvēces likteni un balsi. Pieņēma visus šos vārdus un kopā ar tiem visus emocionālos un garīgos stāvokļus, kādus piedzīvo cilvēks. Svētais Augustīns saka:
”Tādēļ, kavēlējās pieņemt kalpaveidu, Viņš, kurš nejutariebumu pieņemt mūs sevī,neatteicās mūs pārveidotsevī un runāt armūsu vārdiem” (En in Ps 30, II).
Kristus paņēma uz sevis cilvēku vājības, padarīja tās par savējām un piešķīra tām lūgšanas izteiksmi. ”Netikai iegāja ciešanusituācijā, pieņēma cilvēciskovājumu un nāvi, betarī cilvēciski topārdzīvoja un izteica”(M. Fiedrovičs). Visos Psalmu vārdos atstarojas un iespiežas Viņa afektu, emociju, sajūtu pārdzīvojums. Tādēļ lūgšana ar Psalmu vārdiem iemiesotā Dēla gaismā, lūgta it kā no Kristus iekšienes un kopā ar Viņu, ir priviliģētas zāles cilvēka sirdij.
PilnīgsCilvēks
Kristus tāpat ir pilnīgā veidā (izcils, bez vainas, bez grēka) cilvēks. Tādēļ Viņā tiek izgaismots cilvēka noslēpums. Jo ”Dievaplāns ir viens, unkā vienību nepieciešamsredzēt radīšanu unpestīšanu, īstenotu caurDieva Dēla iemiesošanos.Iemiesošanās iespējamība irapstāklis tam, ka radīšanābija iespējama” (K. Rāners SJ). Tāpēc ir jāpieņem, ka radīšana tika īstenota Kristū. Cilvēks jau no sākuma bija tik ļoti Dieva iecerēts, lai varētu atspoguļot Viņa Dēla attēlu. Kristus ir netikai pēdējais vārds parcilvēces eksistenci, betarī pirmais. Pateicoties tam, iemiesošanās norāda, ka pestīšana nav kaut kas cilvēkam uzspiests no ārienes. Vienība ar Jēzu pilnveido cilvēku iekšēji. Noradīšanas sākuma navnekāda cita cilvēciskaaicinājuma, kā vien tas,lai cilvēks veidotos pēcKristus parauga. Tātad Kristus ir ietverts definīcijā – kas ir cilvēks. Kristus cilvēcība ir attēls tam, ko īsti nozīmē būt cilvēkam. Cilvēki, caur Viņa atdarināšanu, var sasniegt savu pilnību tieši tādēļ, ka pēc Viņa attēla un līdzības katrs no mums tika radīts. ”Kas sekoJēzum – Pilnīgam Cilvēkam,tas pats kļūst arviencilvēciskāks” (L. Ladaria SJ). Tādēļ kļūt par Kristus attēlu nozīmē kļūt par to, kas esi. Nozīmē arī kļūt par pestītu cilvēku. Šādā veidā pārdomu mirklis par Jēzus piedzimšanu, var parādīt virzienu mūsu atbilžu meklējumiem uz jautājumiem par savas dzīves jēgu un mērķi.
No poļu valodas tulkoja: Sem. Elvis Rudovičs
Tēva Jaceka Poznaņska SJ raksts žurnālā “JēzusSirdsvēstnesis” ,decembris2012
O. Jacek Poznański SJ “Posłaniec SercaJezusowego”, grudzień 2012