Jau atkal pagājis kāds laiciņš kopš pēdējo reizi biju kaut ko uzrakstījis. Beidzot pārvarēju savu slinkumu un, paņemdams rokā pildspalvu, sāku dalīties savās pārdomās.
Iepriekšējā reizē es dalījos ar savām pārdomām, kas saistījās ar Euharistijas sakramentu, bet šoreiz es vērsīšu uzmanību uz Grēksūdzes sakramentu, kuras es piedzīvoju no vienas pastaigas.
Bija sestdiena. Visu dienu bija novērojama saule, kas izmisīgi mēģināja sūtīt savus starus katrā ēnas apsaimniekotajā stūrī. Šie sildošie stari ne vienreiz vien pieskārās mūsu acīm, ļaujot vēl kādu laiku aplūkot saules radīto apžilbinājumu.
Kas kopīgs Kristum ar sauli, kāds var vaicāt? – Pasaules gaišums. Atšķirība? – Kristus ir gaisma pat tumsā, naktī, miegā. Viņš nemitējas mūs saukt uz atgriešanos. Viņš nemitējās krītot zem krusta, radot jaunas, putekļiem pildītas brūces. Viņš nemitējas tagad, sniedzot savu mīlestību pat tam, kuru neviens nepazīst. Viņš mūs sauc. Viņš mūs uzrunā: bērns, nebaidies..nāc pie Manis..no Manis nav jābaidās, jo Es esmu tavs draugs! Cik Jēzus ir labs, ja jau aicina mani, sauc mani un piedod visu to grēku daudzumu, ko esmu pieļāvis krītot pār pasaules grēka vadiem.
Pienāca vakars. Palūkojoties ārā pa logi, bija redzams sniegs. Sniegs, kas lēnām krita no debesīm. Tik daudz. Tik skaisti.. Palūkojoties uz parka augstajām lampām, varēja dziļāk ielūkoties šajā vienkāršajā dabas procesā. Mazi sniega gabali, kas kā smilšu graudi bira no debesīm.. Tik daudz. Tik skaisti! Sapratis, ka šo skaistumu nedrīkst laist garām, devos ārā. Sen nebiju izdzīvojis tik lielu mieru un klusumu.
Pastaigājoties, vējš pūta vieglā dvesmā, liekot mazajiem sniega graudiem krāties uz jau aukstuma adoptētai sejai. Graudi bija mazi un asi. Katru reizi trāpot uz sejas, kamēr acis aizturētas mierā, liekot sajust kutelīgumu un it kā saucot, lai ceļos augša no šīs sniegotā sapņa. Bet tas nebija sapnis. Tomēr acis atvērdams, es jau biju viscaur balts.
Tajā brīdī es atminējos: “Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs.” [Jes 1, 18] Sniegs bija tiešām balts. Vēl jo vairāk, kad apģērbts ir melns.
Šajā pastaigā sapratu divas lietas: 1. Jēzus mums vēlos piedot, lai mēs būtu kopībā ar Viņu; 2. Viņš ļoti labi spēj mūs uzrunāt caur apkārtējām lietām. Dažkārt caur lietām, kuras jau tiek raksturotas kā “ikdiena”.
Atsauksimies Jēzus aicinājumam uz lielāku draudzību ar viņu, atzīstot, ka esam kļūdījušies un, ka par spīti visam, Jēzum ir vieta mūsu sirdī. Tas neko daudz neprasa, bet toties daudz dod.
Maranatha!
Autors: Sem. E. Slišāns