Pavisam nesen, 29. septembrī svinējām viena no Rīgas Garīgā semināra aizbildņiem – svētās Terēzes no Bērna Jēzus svētkus, bet neilgi pēc tam, 1. oktobrī bija mazās Terēzītes piemiņas diena. Mani ļoti uzrunāja Šīs sestdienas evaņģēlija fragments (Mateja 11, 25-30), kas spilgti atbilst Dieva žēlastības veikumam Svētajā Terēzē no Bērna Jēzus, kas tiek godāta kā jaunava un Baznīcas doktore. Varētu teikt, pat likumsakarīgi, abi viņai piešķirtie tituli viens otru ne tikai papildina, bet ir nesaraujami saistīti. No pasaulīgā viedokļa raugoties, cik izglītots, pieredzējis un gudrs var būt jauns cilvēks, kurš savu dzīves ceļu šeit virs zemes beidz 24 gadu vecumā? Pēc Latvijas izglītības standartiem, līdz šim vecumam pavisam vienkārši ir iespējams iegūt maģistra grādu un varbūt iestāties doktorantūrā. Terēze no Bērna Jēzus šos gadus, kamēr neliela daļa viņas vienaudžu studēja augstskolās, pavadīja karmelītu klosterī, pieaugot citā gudrībā – ne tajā, ko dot pasaules zinības, bet tajā, ko sniedz Dieva pazīšana – gudrība, kas atklājas mīlestībā. Tāpēc Baznīcas doktors atšķirsies no doktora grādu ieguvuša zinātnieka, jo viņa gudrība nenāk no šīs pasaules.
Svētajai Terēzei jau paša gudrības iegūšana ir nevis tiekšanās pēc zināšanām, vai tiekšanās pēc, pasaules izpratnē, zinātniskā grāda, kam iemesls labākajā gadījumā ir vēlme būt atzītam citu priekšā, bet tiekšanās pēc paša Dieva. Būdama Svētā Gara piepildīta un izstarojot Dieva mīlestību, viņa ne tik daudz tiecās saņemt Dieva mīlestību, cik satikt pašu Dievu, satikt to, kurš viņu mīl. Viņas svētuma iemesls bija personīga Dieva iepazīšana un viņa mīlestības atklāšana Kristus upurī, ko Terēze apraksta, Evaņģēlija vēsti attiecinot uz sevi: “Tā kā Tu mani tik ļoti mīlēji, ka atdevi savu Dēlu…”
Raugoties uz šīs izcilās svētās dzīvi, kas bija tuvas attiecības ar Dievu kā Tēvu, kuru viņa sauc par “vismaigāko no tēviem” un, kura Sirds ir “vēl mīlošāka par mātes sirdi” (Dz 36), vērtīgi pajautāt sev, vai arī es tā redzu Dievu? Vai vismaz es apzinos, ka esmu viņa bērns?
Aizvadītās sestdienas evaņģēlija fragmentā Jēzus slavē Dievu, sakot: “… ka Tu esi to apslēpis gudrajiem un prātīgajiem, bet atklājis mazajiem, jo tā Tev bija labpaticis.” (Mt 11, 25 – 26) Dažos Bībeles tulkojumos parādās vārdi: “…bet atklājis to bērniem… .” Šeit var minēt gudrību, ko Dievs dot tiem, kuri ir viņa bērni. Un sevi kā Dieva bērnu spēcīgi apzinājās Terēze. Jēzus mūs aicina kļūt kā bērniem nevis kā vienu no iespējām vai labu kristīgās dzīves papildinājumu, bet kā nosacījumu mūsu pestīšanai: “Ja jūs nekļūsiet kā bērni, jūs neieiesiet Debesu valstībā”. Šī būšana par Dieva bērnu iezīmē visas kristietības būtību un, lai gan mēs visi tādi esam, tomēr tikai tie, kuros mājo Svētais Gars apzinās sevi kā Dieva bērnu. Tie, kuru sirdis ir pazemīgas, kā bērnam ļauj Svētajam Garam iemājot viņos. Un tas, cik ļoti es kā bērns uzticos Dievam kā Tēvam, lielā mērā noteiks to, cik es būšu svēts. Pilnīga uzticība un paļāvība atļaus Svētajam Garam pilnīgi piepildīt cilvēku. Kā uzsver Konrāds de Mēsters, komentējot Terēzes upurēšanos Dieva žēlsirdīgajai mīlestībai, Terēzei pats būtiskākais bija viņas gatavība saņemt pašu Dievu, līdz ar pilnīgu sevis atdošanu. Cik gan daudz es spēju paļauties uz Dievu? Vai cik daudz es mēģinu izdarīt pats saviem spēkiem? Jēzus saka: “Bez manis jūs nespējat nekā.” Rodas jautājums, kādēļ tomēr ir cilvēki, kas ir “neticīgi”, bet tomēr izdara daudz laba? Drīzāk labi uzdot jautājumu vai šis cilvēks tiešām ir neticīgs, t.i. neatzīst Dievu.
1. Jāņa vēstulē lasām: “Katrs kas mīl, dzimis no Dieva un pazīst Dievu.” (1. Jņ 4, 7) Te drīzāk jārunā par to, ka, iespējams cilvēks Dievu saredz kur citur, nevis tur, kur viņam to parāda Baznīca. Piemēram, saņemot lielu mīlestību no mātes vai tēva, cilvēks var ar plaši atvērtu sirdi mīlēt arī tuvāko. Maz ievainoti bērni un tie, kuri ir saņēmuši lielu mīlestību no vecākiem nereti spēj sasniegt augstus panākumus kādā jomā un veikt nozīmīgus darbus uz ko viņus ir rosinājusi mīlestība, tātad Dievs, kas mīt viņos, bet, ko viņi no Dieva ir saņēmuši caur saviem vecākiem. Arī Terēze vēl būdama mazs bērns tika raksturota kā gudra, apdāvināta un ļoti spējīga. Tas izklausās pēc biežas parādības, ka harmoniskā ģimenē audzis bērns, iespējams talantīgs, apgūstot zināšanas un iemaņas, pieaugot, tautas “terminoloģijā” runājot, kļūst krietns cilvēks un nereti spēj paveikt daudz laba. Gluži kā viņa vecāki… Pie šiem vārdiem arī apstājas cilvēka attīstība. Šajā kontekstā labi iederās vārdi: “Ābols no ābeles tālu nekrīt.” Un tieši tā arī ir. Ja es no saviem vecākiem esmu saņēmis mīlestību, ir dabiska vēlme viņiem līdzināties, galu galā cilvēks kļūst par to, ko viņš uzskata par savu vecāku.
Izcils psihologs Ernests Helingers, pētot ģimenes modeļus Rietumu pasaulē un vēlāk Āfrikā, ir secinājis: “Cilvēks dzīvo pēc savas dzimtas sirdsapziņas.” Piekritīsim, ka vecāku ieaudzinātais atstāj spēcīgu ietekmi uz mūsu vērtību skalu un sirdsapziņu. Tomēr, lai cik mīloši, gudri un citādi nenovērtējami ir bijuši mūsu vecāki, tomēr, ja mēs patiesi nenoticēsim, ka mūsu īstais Tēvs ir Dievs, tad mūsu izaugsmes griesti arī būs mūsu vecāku tēls. Šeit gan jāuzmanās neiekrist otrā galējībā – ignorēt vai nenovērtēt savus vecākus, jo cilvēks iepazīstot Dievu kļūst vēl pazemīgāks un ar atvērtāku sirdi pret tuvāko, tajā skaitā saviem vecākiem. Runājot par apdāvinātu bērnu augšanu harmoniskās ģimenēs, iespējams tāds būtu arī Terēzes turpmākais dzīves stāsts, ja četru gadu vecumā viņa nepiedzīvotu mātes nāvi. Sāpīgais mātes zaudējums sākotnēji sagrāva viņas dzīvi, Terēze kļuva ļoti jūtīga, pat bailīga. Tomēr Dieva ieliktie tikumi – ticība un cerība ļāva viņai turpināt meklēt patiesību, tiecoties pēc šķietami zaudētā. Nesen rekolekcijās, cita seminārista mudināts, izlasīju fragmentu no Pāvila vēstules Romiešiem, kur viņš raksta: “Ciešanas rada izturību, izturība pastāvību, pastāvība cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.” (Rom 5, 3-5) Kas seko aiz šīs cerības? Terēzes gadījumā tās bija ilgas pēc mīlestības, ciešanas, ko radīja mātes zaudējums.
Atgriežoties pie sestdienas evaņģēlija fragmenta, ko uzrakstījis svētais Matejs, Jēzus pēc saviem vārdiem: “Neviens nepazīst Dēlu, kā vien Tēvs un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu.” skaidri atklāj kā pie Tēva var nonākt nonākt, turpinot: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas strādājat un ciešat grūtības, un es jūs atspirdzināšu. Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo Es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi, un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei.” (Mt 11, 25 – 29) Tieši bezspēcība ciešanu priekšā reizē ar ticību un cerību, kas ir mūsos, liek vērsties pie Kristus, meklējot palīdzību pie viņa, ja vien esam atklājuši Dieva mīlestību Jēzū Kristū. Nereti Dieva iepazīšana nāk no ciešanām, kuras rodas no tuvākā zaudējuma, varbūt vispirms cenšoties atgūt zaudēto vai arī neapzināti ticot Dieva ierakstītajai patiesībai mūsu sirdīs, ka ir vēl kāds, kurš mūs mīl. Galu galā, tā meklējot, cilvēks agrāk vai vēlāk atrod Dievu, kura mīlestība uz mums atklājas Jēzū Kristū. Terēze savu “mazo ceļu” atklāj pēc tam, kad 1894. gada rudenī ir sapratusi savu “mazumu” un gluži vai paklausot iepriekš minētajiem evaņģēlija vārdiem, tiek spēcīgi uzrunāta, izlasot fragmentu no Vecās Derības, kas, kā viņa raksta: “attiecas tieši uz viņu” – “Ja kāds ir pavisam mazs, lai tas nāk pie manis.” (Sak 9, 4) Vēl jo vairāk, zinot Terēzes situāciju, viņu dziļi sirdī saviļņoja vārdi, ko viņa pirmo reizi izlasīja Bībelē: “Tā saka Kungs: Kā māte mierina savu bērnu, tā es jūs mierināšu. Es jūs nēsāšu uz rokām un aijāšu savā klēpī.” (Is 66, 12-13) Lūk, ko nozīmē kļūt kā bērnam – saprast, ka Dievs ir Tēvs, kurš mīl līdzīgi mātei. Bībelē ir vārdi, kas to visu padara vēl radikālāku: “Pat ja tava māte tevi atstātu, es tevi nekad neatstāšu.”
Šāda ticība mūs padara par Dieva bērniem un ļauj vēl vairāk atvērties Svētajam Garam. Un tieši pazīstot Dievu, cilvēks iepazīst pats sevi, kā saka katoļu katehisms. Iepazīstot, Dieva bezglīgo mīlestību mēs redzam sevi patiesajā gaismā, tādi kādi mēs esam. Tieši šis ir tas brīdis, kad cilvēks vēlas atbrīvoties no grēka, lai tuvotos Dievam – tas ir šķīstīšanās process. Jo tad cilvēkam ir vēlme kļūt līdzīgākam tam, kurš viņu mīl. Pēc sirds šķīstīšanās šīs ilgas arī realizējas, cilvēks vaigu vaigā redz to, kam ir ticējis – “Svētīgi sirds šķīstie, jo viņi Dievu redzēs.” (Mt 5,8)
Tieši tādēļ, nobeigumā nedaudz vēlējos pieskarties Terēzes jaunavības titulam, kā viņu godā Baznīca.
Svētais Jānis Pakāpnieks saka, ka dvēseles un miesas šķīstība ir atturība, savukārt “atturība ir vispārējs nosaukums visiem tikumiem.” Tātad atturība ne tikai miesiskās šķīstības ziņā, bet kā apustulis Pāvils saka: “…atturība it visā”. Tieši tas bija viens no Terēzes tikumiem, kuru viņa izkopa ik dienas – atteikšanās no sevis, tātad no labuma gūšanas sev. Viņa ik brīdi centās katru darbu veikt aiz mīlestības pret Dievu un tuvāko, tajā pašā laikā ievērojot atturību izpatikt sev.
Kāda ir pieminētā saistība starp jaunavību un gudrību? Kā pati Terēze parāda, tieši jaunavības šķīstums, kas ir Dieva mīlestības auglis, parāda to, cik ļoti cilvēks mīl Dievu, atsakoties no pārējā. Augstākā gudrības pakāpe ir mīlestība. To parāda apustuļa Pāvila vārdi: “… un, ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus …, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” (Pāv 1. Kor 13, 2) Pārfrāzējot šos apustuļa vārdus, var secināt, ka mīlestība ir kaut kas vairāk par gudrību, drīzāk gudrība izriet no mīlestības un pašai par sevi tai nav nozīmes. Jeb arī īstā gudrība ir mīlestība.
Vēl pilnīgāka mīlestība par šķīstības ievērošanu ir Terēzes “sevis veltīšana par dedzināmo upuri labā Dieva žēlsirdīgajai mīlestībai”, kas bija viņas pilnīga sevis atdošana Kristum, ieskaitot gribu un pat nopelnus.
Svētā Terēze no Bērna Jēzus mums palīdz saprast īstenās gudrības cēloni un pašu gudrību, kas apslēpta vienīgajā un vispilnīgākajā patiesībā, ka Dievs ir mūsu Tēvs, kurš mīl mūs stiprāk, nekā mūsu māte, un mūsu dēļ ne tikai ir gatavs atdod savu dzīvību, bet to ir izdarījis pirms 2000 gadiem Golgātā. Mums tikai ir plaši jāatver sava sirds un tam jānotic, tāpēc lūgsim Svēto Terēzi no Bērna Jēzus, lai viņa, redzot Dievu vaigu vaigā, aizlūdz par mūsu ticību, lai Dievs to stiprinātu.
Raksta autors: sem. V. Tabors