26. janvārī Rīgas Garīgā semināra telpas uzņēma lielu Latvijas katoļu garīdznieku skaitu, svinot viena no semināra aizbildņu – sv. Akvīnas Toma svētkus. Lai gan, iespējams aukstā laika un slideno ceļu dēļ, atbraukušo priesteru skaits nebija tik liels kā uz Terēzītes (Sv. Terēzes no Bērna Jēzus) svētkiem aizvadītā gada nogalē, tomēr svētki pagāja garīgā pacilātībā ar kopīgu Sv. Misi, referāta lasījumu, maltīti, bīskapu uzrunām un semināra trešā kursa studentu teatrālu uzvedumu – kurā filozofiski tik aizraujošo dialogu starp Aristoteli (atveidoja K. Oliņš) un sv. Akvīnas Tomu (atveidoja J. Rajeckis) izdevās pārtraukt vien pēc bīskapu aplausu iejaukšanās. Ja to nebūtu, iespējams Aristotelis patiešām būtu nokristīts. Ņemot vērā to, ka sv. Toms uz Aristoteļa filozofijas principiem ir uzcēlis savu kristīgo filozofiju – teoloģijas sistēmu, Tomu mēdz dēvēt par Aristoteļa kristianizētāju. Šī doma lieliski atspoguļojās mūsu semināristu priekšnesumā.
Sv. Toms ir mācījis, ka filozofija nozīmē zināt kāda ir lietu patiesība, nevis informēties, ko cilvēki par tām ir domājuši. Izzināt To ko izprātot neizdevās Aristoteliem, ar Dieva žēlastības palīdzību izdevās Sv. Akvīnas Tomam – viņš meklējot patiesību, nonāca ne tikai pie tās apcerēšanas, bet arī to sastapa un redzēja vaigu vaigā. Pats sv. Toms raksta, ka cilvēks ar dabiskajām prāta spējām var izzināt patiesību ierobežoti, bet atzīstot Dievu, cilvēks pie atziņām nonāk pārdabiskā veidā, ko ar dabisko prātu atklāt nav iespējams. Tieši tāds ir daudzu svēto noslēpums, kuri nekļuva gudri iemācoties pasaules zinības, bet viņu gudrības avots bija Dieva pazīšana, kas vispirms sākas ar Viņa atzīšanu.
Tieši tāpēc sv. Tomu no Akvīnas, kura piemiņas dienu Katoļu Baznīca svin 28. janvārī godā kā priesteri un Baznīcas doktoru. Viņš tiek saukts arī par „eņģeļu doktoru” (doctor angelicus). Viņš pārstāv Katoļu Baznīcā pieņemto filozofiju, kā raksta kardināls Jānis Pujats, un tas piešķir šī vīra darbiem svaru.
Lielu ieguldījumu Akvīnas Toms ir atstājis ne tikai uz filozofiju, bet arī uz Katoliskās Baznīcas katehismu, liturģiju, noteikti jāpiemin arī augstvērtīgi prozaiskās un dziļi teoloģiskās himnas. Par vērtīgu un paliekošu darbu uzskata viņa sarakstīto Teoloģijas Summu (Summa Theologica), tajā aptverot visu dogmatisko teoloģiju, morālteoloģiju un ļoti daudz no paša sv. Toma filozofijas. Teoloģijas Summa, kas par lielu un nenovecojušu vērtību uzskatāma dogmātiskajā teoloģijā un morālteoloģijā, kas tik ļoti balsta Katoliskās Baznīcas katehismu, pašam sv. Tomam pēc kāda redzējuma, kurā viņam bija lemts skatīt Dieva varenību likās, kā viņš pats izteicās, pelavas. Tas bija iemesls, kādēļ šo, četros sējumos sarakstīto darbu, kuram viņš veltīja septiņus savas dzīves gadus sv. Toms tomēr pats tā arī nepabeidza (to pabeidza viņa draugs Reginalds no Piperno).
Ja nu Teoloģijas Summa salīdzinājumā ar Dieva godību ir uzskatāma par pelavām, cik daudz vairāk par tādām var uzskatīt, piemēram, dabas un citas zinātnes. Atceros kā pats, ar milzīgu aizrautību studēju ģeogrāfiju, bet, kad Dievs savā žēlastībā deva iespēju iepazīt viņu, par pārējām zinātnēm es zaudēju ne tikai interesi, bet arī jēgu. Šādu dabisku „evolūciju” vislabāk novērot maziem bērniem, kuriem augot un nonākot pie dziļākas atziņas, iepriekšējās intereses zaudē jēgu.
Nevar noliegt arī patiesības esamību pārējās zinātnēs, kas ir ceļā uz pilnīgo patiesību. Sv. Toms pateicās arī savam skolotājam Albertam lielajam, kurš viņam mācīja arī dabas zinātnes, kas viņam palīdzēja pieaugt gudrībā, ceļā uz īsto patiesību. Sv. Toms uzsver: „Cilvēkam ir dabiska dziņa pazīt patiesību.” Tātad ir dabiski, ja mēs atpazīstam, kas ir patiess un nepatiess un pamata līmenī cilvēks sāk atšķirt patiesību Radītās lietās un to mijiedarbībā.
Tas, kas Akvīnas Tomu ir tuvinājis šai gudrībai, meklējams viņa mīlestībā uz patiesību, kuras piepildījumu viņš apraksta kā svētlaimību. Savos studiju gados viņš dažreiz mēdza klusēt diskusijās, ja nebija ko teikt, taču kvēli aizstāvēja patiesību. Iespaidojoties no sv. Akvīnas Toma dzīves aprakstiem un ieskatoties viņa darbos kā arī pārdomājot gudrības saistību ar patiesību un to kādēļ šī Dieva dotā dāvana tik spēcīgi izpaudās Viņa svētajos, no kuriem spilgti piemēri ir abi mūsu semināra aizbildņi, nolēmu padalīties ar savām pārdomām šajā rakstā.
Bieži vien, sevišķi laicīgajā pasaulē, cilvēka intelekts tiek uzskatīts kā augstākā vērtība, ko pilnīgi nevar noliegt. Tas cik vērtīga ir gudrība apliecina Sv. Raksti: „Svētīts, kas gudrību rod, un tas, kurš iemanto saprašanu, jo tās nes vairāk peļņas nekā sudrabs un vairāk guvuma nekā zelts”(Sak. 3, 13-14). Šiem pantiem no sakāmvārdu grāmatas piekristu liela daļa cilvēku. Taču tikai retais ir guvis pārliecību par to, kur gudrību atrast, turklāt kas ir patiesā gudrība? Ījaba grāmatas 28. nodaļā par to ir viens no skaistākajiem aprakstiem – pēc uzdota jautājuma: „Gudrība – no kurienes tā, un saprašana – kur tā mīt?” un pēc ilgiem meklējumiem pasaulē, mantā, konstatējot, ka tai līdzvērtīgs nav ne zelts, ne stikls, ne pērles, ne topāzs utt., iedvesmotais autors atklāj: „Dievs saprot ceļu pie tās”, visbeidzot nodaļa beidzas ar vārdiem: „Bijāt Kungu ir gudrība”(Īj. 28, 20-28). Šos vārdus, kas atklāj patiesību par gudrību Svētajos Rakstos var atrast daudzkārt. „Bijība pret Kungu ir gudrības pamatā” (Sīr. 1,14), „Gudrība sākas Kunga bijībā” (Ps. 111, 10), un citur. Sv. Akvīnas Toms uzsver, ka prāts un ticība, vienojoties savstarpējām draudzības saitēm, noved cilvēku pie patiesības. Tātad ticība Dievam ir pirmais priekšnoteikums uz patieso gudrību. Bet ja mēs Viņu atzīstam, tad neizbēgami arī bijājam. Sīraha gudrības grāmatas 6. nodaļā bijība pret Dievu tiek saukta par vispilnīgāko gudrību un gudrības vainagu. Turklāt nodaļas 18. – 22. pantā ir mudinājums tiekties pēc gudrības. Tieši gudrība bija tas, ko Dievam lūdza Sālamans (Sāl. 9). Viņš Dievam lūdza gudrību un to arī saņēma, kā ķēniņš viņš ieguva arī mantu, varu un daudzas sievas un bērnus, ko Dievam viņš nemaz nebija lūdzis. Lūk – ilgas pēc patiesības, pēc debesu valstības atspulga cilvēkam dod visu, ja viņš to lūdz, klāt piemetot to, kas vajadzīgs zemes dzīvei – „Vispirms meklējiet Dieva valstību un Viņa taisnību un viss pārējais jums tiks piemests klāt”. Sv. Akvīnas Toms lūdzoties Neapoles sv. Dominika baznīcā piedzīvoja brīnumu ar krucifiksu, kad baznīcā esošais kokā grieztais Kristus plaši atvērtām rokām parādīja neskaitāmas pasaules malas un visu savu Radību, uzrunājis sv. Tomu, uz ko viņš atbildēja: „Es izvēlos Tevi.” Turklāt Sv. Toms esot teicis: „Tikai Tevi.”
Lūk, divi vīri – Vecās Derības Sālamans un Jauno Derību atklājušais sv. Akvīnas Toms. Abi lūdz Dievam patiesību – pirmais lūdz gudrību, lai tā spētu atklāt patiesību, otrs īsto patiesību, Dievu, kurš sevi atklājis Kristū. Pirmais tikai ilgojās pēc Dieva un viņa mīlestības, tāpēc viņam bija nepieciešamas sievas un bērni, saprāts, lai varētu pārvaldīt savu valsti un atklāt Dievu un tuvoties viņam caur viņa radītām lietām. Otrs vēlējās pašu Dievu, jo visu, ko Vecās Derības cilvēkam Dievs atklāja caur radītām lietām, Jaunās Darības cilvēkam – caur savu Garu.
Sīraha gudrības grāmatas 1. Nodaļa sākas ar vārdiem: „No Kunga ir visa gudrība, ar viņu uz mūžīgiem laikiem” (Sīr. 1, 1) Kurš gan vēl ar Dievu ir no mūžīgiem laikiem, ja ne Kristus un kas parāda vispilnīgāko Dieva gudrību, ja ne viņa nodoms mūs atpestīt caur Kristu? Šīs pašas nodaļas 5. pants saka: „Gudrības avots – Dieva Vārds debesu augstumos” (Sīr. 1,5). Ja Jēzus Kristus ir iemiesotais Dieva vārds, tad tas tikai apliecina, ka gudrības pilnība ir patiesībā, ko mums atklāj Kristus. Viņš ir tas, kurš teicis: „Es esmu ceļš, patiesība…”. Tātad tas, kas bija Sv. Tomam un nebija Aristotelim vai Sālamanam bija gudrības pilnība, kas atklājas vienīgi Kristū. Gudrība ir kā glābšana, jo tā aizved līdz patiesībai. „Tā bija gudrība, kas piecēla no viņa paša pārkāpuma…, tam parādīja Dieva valstību…, izglāba no grēka…, jo gudrība lūpas atvēra mēmajiem, tiem, kas vēl neprata runāt valodu atraisīja” (Sal. 10, 1-21). Kristus saka: „Atzīstiet patiesību un tā jūs darīs brīvus.” Un, ja Viņš ir patiesība, tad gudrais ir tas, kurš atzīst Jēzu Kristu par savu Kungu – tie, kuri, pie Viņa ir turējušies, līdz galam arī ir tie, kurus mēs saucam par svētajiem, kurus Baznīca godā kā doktorus vai caur citiem tituliem atklāj Dieva gudrību viņos.
Kristum ticīgie filozofi, kā sv. Akvīnas Toms vai sv. Augustīns sasniedza šo gudrības pilnību, iepazīstot patiesību par Dieva mīlestību uz mums, ko viņš parādīja caur savu Dēlu. Vēl pirms sv. Toma otrajā gadsimtā filozofs Justīns savās Apoloģijās skaidroja: Kristieši piedalās Logosa (Dieva Vārda) atklātās patiesības pilnībā, kuru lielie pagānu filozofi pazina tikai daļēji, jo katram cilvēkam dvēselē ir kaut kādi dīgļi, kurus iedēstījis Logoss (II Ap 7;13). Mēs nezinām kā attīstītos Platona un Aristoteļa filozofija, ja viņi būtu iepazinuši Kristu, bet varam teikt viņiem paldies, par to, ka viņi kaut kādā ziņā palīdzēja sv. Tomam ar saviem filozofiskajiem uzskatiem, jo arī tā ir Dieva providence.
Nobeidzot pārdomas, vēlos atgriezties pie Ījaba grāmatas 28. nodaļas, kur palīgteikumā papildināts, ko nozīmē patiešām saprast gudrību: „Bijāt Kungu ir gudrība, un vairīties ļauna saprašana” (Īj. 28, 28). To apliecina arī Jēzus, sakot: „Kas manus vārdus dzird un pilda, ir līdzīgs vīram, kas savu namu cēlis uz klints”. Sekojot sv. Toma, piemēram, ir vērts celt savu dzīvi uz klints, kas ir ne tikai patiesības meklēšana, bet tikumu praktizēšana un saprašana – vairīšanās no ļauna, ik dienas pildot Dieva gribu, dzīvojot pēc savas sirdsapziņas, jo, kā saka apustulis pat „ticība bez darbiem ir mirusi”. Dienu pirms Sv. Toma piemiņas dienas evaņģēlija fragmentā Jēzus saka: „Kas izpilda Dieva gribu, tas ir mans brālis, mana māsa un mana māte.” (Mk. 3, 35)
Raksta autors: sem. V. Tabors