Kurš no mums gan nav stāvējis bezcerības bezdibeņa malā un domājis par to, cik daudz vieglāk būtu tajā ielēkt? Daudz vieglāk nekā palikt tur, kur esmu – tur, kur ir grūtības, kurām neredzu galu.
Tomēr ir atšķirība starp cilvēkiem, kuri:
a) Ir paguruši no dzīves cīņām, bet ir cīnītāji, jo viņiem ir nepieciešams atspirgt un viņi cīņu turpinās.
b) Ir negaidīti saņēmuši triecienu, bet ir cīnītāji, jo viņiem ir nepieciešams noorjentēties un sakopot spēkus.
c) Ir sapņotāji un slaisti, jo viņu idilli pilnībā iznīcina grūtības (nav būtiski mazas vai lielas), jo viņi nepanes pārmaiņas, kuras ir neizbēgama grūtību un triecienu sastāvdaļa.
Atdarināsim Dievmāti, kura saglabāja gan spēku dzīvot tālāk, gan ticību Dievam, kaut arī, lūk, Dēls ir miris viņas rokās. Viņas bezgrēcīgais stāvoklis bija un ir vēl ar vien Viņas privilēģija, nevis kaut kas, ko mēs spētu atdarināt. Bet Viņas „fiat”, ticība, stāja un attieksme ir kaut kas, ko mēs varam atdarināt un kas ir atdarināšanas cienīgs.
Raksta autors: sem. K. Oliņš