Attēls ar ārdurvīm, kurām nav roktura un parakstā kaut kas par Jēzu, kurš stāv ārā un klauvē. Tā kā ārpusē nav roktura, mums jāpieceļas, jāpieiet pie durvīm un tās jāatver, lai Viņu ielaistu.
Traušamies kājās, ejam, pa ceļam apgāžam kaut ko. Noklausoties šī priekšmeta kritiena radīto skaņu, saprotam, iespējams, tā bija stāvlampa. Taustāmies tālāk. Tiekam līdz sienai, taustot sienu virzāmies. Stūris. Varbūt durvis ir nākamajā sienā.
Bufetei līdzīga mēbele, dažas atvilktnes, viena vaļa, iebīdām iekša, lai kāds nepakluptu, pie sienas kaut kāds priekšmets, kas mazliet šūpojas, ja pieskaras, sākumā, liekas, koks, tālāk, kaut kas viegli atsperīgs iespējams nokrāsots ne tik gludi kā siena. Aizmirsām izskaitīt stūrus , bet varbūt mēs sākām apgaitu no to tieši tās sienas kurā durvis, tikai gājām uz otru pusi? Atkal bufete, vai cits bufetei līdzīgs priekšmets?
Jāmēģina atcerēties, kā mēs iekārtojām istabu. Cik bufetes šeit ir? Ko vēl sanesām iekšā? Dažas loksnes ģipškartona, profilus, skrūves, špakteli, tapetes. Lai viņi vairs nevar tā staigāt iekšā ārā kad vēlas, atņemt pusdienas vai šobrīd lasāmo grāmatu. Lai ir drošāk. Vienīgi, kā lai satausta tās durvis? Un klaudz, kā jau ģipškartons. Ko nu?
Ja tas ir tas pats Jēzus, par kurām Jānis raksta divdesmitās nodaļas deviņpadsmitajā teikumā, tad vēl var kaut ko gaidīt. Palūgsimies? Lūgšanā varētu būt arī kaut kas par sienām, durvīm un to kāpēc izdarījām tā, ka no ārpuses durvis redz, bet no iekšas, viss tik gluds, tik gluds.
Raksta autors: sem. J. Purcens