Pirmajā sestdienā pēc Sv. Jāzepa svētkiem, 21. martā Rīgas Garīgajā seminārā valdīja svētku noskaņa, jo trīs pirmā kursa semināristi tika ieģērbti priesteru tērpos, nomainot savu laicīgo apģērbu pret sutanu. Šis notikums iezīmē jaunu posmu semināristu dzīvē.
Ieģērbšanas dienā semināra durvis bija atvērtas pirmā kursa studentu radiem, draugiem un paziņām, kuriem bija iespēja iepazīties ar semināra telpām, kurās pirmā kursa studenti aizvada savu ikdienu. Ekskursiju pa semināru vadīja semināristi un sutanas krusttēvi, kuri pastāstīja par semināra vēsturi un ikdienas dzīvi.
Dienas svarīgākais notikums bija Svētā Mise Sv. Franciska baznīcā, kuras laikā pirmā kursa semināristi tika svinīgi ieģērbti priestera tērpā- sutanā. Sutanu palīdzēja apģērbt sutanas krusttēvi. Sutanas apģērbšana ir kā ārēja zīme tam, ka seminārists vēlas kļūt par priesteri un sekot Kristum atsakoties no pasaulīgā un ar savu ārieni liecināt par Kristu, tāpēc šis brīdis kandidātiem uz priesterību bija ļoti svarīgs.
Svēto Misi celebrēja Arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Kā atslēgas vārdus sprediķim Arhibīskaps izvēlējās „Tu, Kungs, mani pamācīji, un es sapratu”(Jer 11, 18). Arhibīskaps uzsvēra trīs lietas. Pirmā bija tā, ka cilvēku darbi un viņu attieksme var būt savādāka nekā tā ir patiesībā. Kamēr pasaulei izdabājam tikmēr viss ir kārtībā, bet, kad mēs sākam runāt patiesību un pamācīt, tad mēs vairs neesam tie labie un sākas pretošanās, mēs kļūstam par ienaidniekiem. Otra lieta par ko runāja Arhibīskaps bija tā, ka mums ikvienam ir nepieciešama pamācība no „augšas”, lai mēs saprastu to, kas ir cilvēkā, ar kuru mums ir darīšana, lai mēs nebūtu naivi un lai saprastu, kāds ir Dieva vārds attiecībā uz mūsu dzīvi. Lai saņemtu šo pamācību ir nepieciešama atvērtība Dieva plānam mūsu dzīvē. Ir nepieciešams pārvarēt savu ego. Trešā atziņa bija tā, ka mūsu aicinājums ir ar vien pilnīgākā mērā pārstāvēt Kristu pasaulē, bet, lai to varētu darīt, ir nepieciešama iekšējā pārvērtība, iekšējā gatavības atvērtības nostāja Dieva plānam savā dzīvē, tam arī ir nepieciešama šī Dieva pamācība.
Pēc Svētās Mises daudz laba vēlējumu un pateicības vārdu izskanēja svētku pusdienās, kur jaunieģērbtos semināristus uzrunāja bīskapi, semināra vadība, priesteri, radi un draugi.
Priestera tērpu saņēmušie semināristi arī dalījās ar savām izjūtām.
Lauris Kārklis –Ieģērbšanas brīdī jutos emocionāli pacilāts, bet sirdī mājoja pilnīgs miers. Protams, ar šo Dieva dāvanu līdzi nāk arī liela atbildība, jo tagad cilvēki uz mums raudzīsies pat kā uz priesteriem. Kaut arī sutana tagad kļūs par ikdienišķu apģērbu, es esmu apņēmības pilns to nēsāt ar cieņu un mīlestību un liecināt pasaulē ar savu ārieni par Kristu.
Maksims Vlasovs- Šo dienu gaidīju jau no septembra, kad ierados seminārā. Pirms ieģērbšanas nebiju pārāk uztraucies, bet vēlāk pārņēma satraukums un zināms šoks, jo apzinos cik tas ir svarīgi. Ieģērbšanas brīdis gāja ļoti lēnu, biju ļoti saviļņots, iekšpusē notika tāds kā sprādziens, kad uzvilku sutanu. Nevarēju neko pateikt, pēc tam mani pārņēma miers.
Jānis Purcens– Pirms Svētās Mises domāju par to kā Sv. Terēze no Bērna Jēzus bija lūgusi sniegu uz savu ieģērbšanas dienu, un stāvot es skatījos uz retajām pārslām, kas krita no debesīm. Domās vērsos pie Sv. Terēzes no Lizjē aptuveni šādā veidā:”…neatceros, ka būtu kaut kas runāts par laika apstākļiem, paldies, ir jauki, tikai nezinu; man šķiet, ka purcenam saulainais kaut kā labāk…bet varbūt Lauris vai Maksims…” Tad ejot aiz krusta dažas reizes atkārtoju:”Jēzu, Jēzu, Jēzu, Kungs Jēzu Kristu Dieva Dēls apžēlojies par mani nabaga grēcinieku, Kungs apžēlojies par mums.” Tad iesāku Esi sveicināta, kuru nepabeidzu. Paralēli tam centos noskaņoties uz Svēto Misi un ceremoniju.
Domāju, ka sutana nav dota purcenam, bet gan tādēļ lai viņš ietu šo ceļu H. P. Kundzes, I. Z., S. S., S. P. jaunkundzes, R. V., M. O. Un L. Z., kā arī viņējo un vēl citu dēļ, un ka pats…, tāpēc mani pārsteidza, ka pēc tam jutos labāk nekā pirms ieģērbšanas.
Raksta autors: sem. L. Kārklis
