Šoreiz Rožu kronis ārā. Tik daudz ko redzēt. Uzmanība lēkā. Labi šeit ārā būt un līdzīgi tam kā aptuveni trīsdesmit gadus dzied kāda puišu grupa no zaļās salas (Tās kuras ģerbonī, mazai arfai līdzīgs stīgu instruments): „ …gribu sajust saules gaismu uz sejas…”. 1993. gadā, kādā no koncertiem dziedājumu pavada žesti ar plaukstām aizsedzot un atklājot seju un ar augumu nedaudz atliecoties, it kā saules gaisma uz sejas spētu mazliet atspiest galvu atpakaļ.
Guļot uz soliņa un caur aizvērto acu plakstiņiem, skatoties debesīs, izklaidība samazinās. Ļoti klusi čab retās zālē esošās mazās pērno lapu driskas, kāds nāk. Var just, ka skatās. Čaboņa apstājas, tomēr atveras acis, tās ir notēmētas precīzi; skatieni sastopas tiklīdz plakstiņi ļauj gaismai spīdēt caur lēcu. Tam otram ir zaļgani dzeltenas acis un zīlīte sašaurinoties zaudē savu apaļo formu un kļūst stateniski izstiepta elipse ar nosmailinātām virsotnēm. Mirkli pastāvējis, tas ar balto vēderu paošņā gaisu un dodas tālāk. Atkal debesu vērošana aizvērto plakstiņu režīmā. Pēc laiciņa viss atkārtojas; čaboņa, skatīšanās, apstāšanās, skatienu sastapšanās, tikai rudais gaisu neošņā un savas gaitas atsāk, ieturot mazāku pauzi.
Kungs, kā būtu, ja caur aizvērtiem plakstiņiem vērotu debesis tik intensīvi, ka nedzirdētu pielavāmies kādu, kurš patiešām spēj pašķiebjot soliņu, noripināt zemē krelles, rokas, mēteli un cepuri? Un kāpēc ir tā kā doma soļi tik klusu nečab un neviens taču mani negāzīs, kad man rokā ir lūgt palīdzošās krelles, nav pietiekoša, lai neatvērtos acis, pat otro reizi? Un lūdzu piedod, ka nedzirdēju, kā Tu mierinoši saki; „Nenovērsies no „Esi sveicināta”, tas ir tikai tas kuram ir nogriezts kreisās auss stūrītis un baltais vēders” un „Šoreiz tas ir mazliet druknākais rudais.” Paldies par saules gaismu uz sejas.
Raksta autors: sem. J. Purcens.